“Laikam, lai mani neredz, tavi padotie varētu patenkot,” indīgi piemetinu.
108.
“Laikam, lai mani neredz, tavi padotie varētu patenkot,” indīgi piemetinu.
“Nedomāju, ka tas kādam liktos tenku vērts, bez tam mani padotie nedrīkst tenkot, par to var zaudēt darbu,” Tālis atbild cieti, “man darbā ir stingras prasības: nekādas vaļības un atlaides.”
Šodien, kad atgriezīšos savos “Saulstūros”, jutīšos vientuļi un skumji. Abu māju pretstati varbūt būs pat sāpīgi. Mani gaida tikai Spulis kā mēms bijušās dzīves atgādinājums. “Tikai ne depresija, tikai nepadoties grūtsirdībai,” domāju.
Karīna, kā dzirdējusi manas iekšējās domas, piekļaujas man un saka: “Tu neskumsti, brīvdienas es sākšu pie tevis. Mums līdzi būs vesels grozs ar gardumiem, un uzrīkosim ballīti. Uzaicināšu bijušos klasesbiedrus. Nekas nav noticis, es iešu atkal vecajā skolā. Tās ir muļķības, ka bija jāmaina skola. Tāpēc notikušo par nenotikušu nevar padarīt, tētis arī tā domā.”
Ko man piebilst? Viss ir bez manis nokārtots. Tālis pārved mūs mājās un pie vārtiņiem atvadoties saka: “Tev ir autovadītājas tiesības, drīzumā atdzīšu mazu vabolīti, lai varat ar Karīnu izklaidēties. Vasarā Ralfs arī būs neatkarīgāks, kad riteņi zem dibena. Man tas neko daudz nenozīmē – gribu, lai tu arī ērtāk dzīvo.” Esmu atkal kā mēma.
“Tu redzi, cik tēvs ir labs,” Karīna konstatē, stiepjot iekšā gardumus, kas sūtīti ballītei.
