Kāpēc Karīna to turējusi noslēpumā? Vaicāta, kā jutusies pie tēva, meita aizvien atteica: “Nu tieši kā mājās, nekādas starpības.”.
106.
Kāpēc Karīna to turējusi noslēpumā? Vaicāta, kā jutusies pie tēva, meita aizvien atteica: “Nu tieši kā mājās, nekādas starpības.”
Redzu, ka Tālim mans apjukums ir pa prātam, un viņš uz to ir gatavojies. Varbūt pat gribējis pārsteigt: “Negribēju ne citu projektu, ne citādas telpas, lai neapmaldos. Tu taču zini, cik dzērājam grūti aklimatizēties. Esmu arī konservatīvs. Abi bērni arī piekrita. Tas bija mūsu noslēpums. Es cerēju, ka tu kādreiz spersi kāju pār šo slieksni,” tā Tālis.
“Arī mana istaba ir tāda pati kā “Saulstūros.” Tu redzēsi, cik te tā jauki iekārtota,” Karīna čalo. Viņi abi ar Tāli ir sasnieguši kāroto, es nevaru ilgi atjēgties no pārsteiguma – viņš cerējis, ka es te speršu kāju. Viesistabā uz brīdi mani atstāj vienu, acīmredzot, tā pēc Tāļa izdomātā scenārija pienākas. Telpa ir grezni iekārtota: sarkankoka sekcija, bagātīgi pildīta, galds viegli izliektām kājām, uz tā vāze ar frēzijām, kuru smarža atlido kā vēja pūsma. Vai saimnieces rokas kārtojušas šos ziedus un kādai vajadzībai tie paredzēti: interjera pušķošanai vai pasniegti saimniecei? Četri ādas klubkrēsli, zeltaina stāvlampa – liela ekrāna televizors, divas lielas eļļas gleznas, mīksts tepiķis, kurā iegrimst manas kājas, grezni, rozīgi un viegli aizkari – viss saskaņots un gaumīgs. Stāvu kā pelnrušķīte pasaku pils priekšā. Tālis acīmredzot var atļauties grezni dzīvot: vairāku benzīna uzpildes staciju īpašnieks, vairākos rajona pagastos pārtikas veikali, pilsētiņā lielveikals, ēdnīca, spēļu automāti. Varbūt tā ir tikai daļa, ko tagad pārvalda Tālis un partneri? Pēc alkoholisma ārstēšanas viņš rāvies kā apsēsts – dienu un nakti. Astoņu gadu laikā viss ir tapis ne no kā – no pirmās benzīna būdiņas ceļa malā līdz liela vēriena firmai, kuras reklāma redzama pat valsts galvaspilsētā – “Tālis un partneri”. Labi, ka te pieņemti abi mūsu bērni. Es nespētu ne Ralfu ne Karīnu skolot un atbalstīt. Mana skolotājas alga ir kā nabaga graši, ne ēst ne glabāt. Divi lati dienā ir viss, ko varu atļauties. Varbūt kopā ar mani Tālis arī nebūtu kļuvis par to, kas viņš ir tagad. Jauno Saulstūru dzīvi laikam gan varēja izveidot tikai bez manis, ar citu iedvesmojošu spēku. Kas ir šis spēks? Protams viņa jaunā saimniece, kas teju, teju vērs durvis un iespējams teiks: “Sveicināta, Tāļa bijusī sieva! Skaties un brīnies, ko mēs esam paveikuši!”
Manas pārdomas pārtrauc durvju vēršanās. Tā ir Karīna, kas ievirpuļo kā pavasara vējš aiz loga: “Skaties, ko tētis man atkal ir nopircis! Tā te viss notiek.” Karīnai ir jauns ķirškrāsas bikškostīms, jaunas kurpes.
“Man te ir vēl vesela kaudze jaunu lietu. Nāc, es izrādīšu savu istabu! Ja tu dzīvotu kopā ar Tomu, tu nemūžam te nebūtu…” viņa apraujas.
Jūtos kā sapliķēta. “Ja tu dzīvotu ar Tomu, tu nemūžam…”, pie sevis atkārtoju. Tā tomēr ir taisnība. Šo manu soli Tālis nekad neaizmirsīs, tā bija mana nodevība pret viņu, kad biju ļoti nepieciešama būt blakus. Karīna mani aizved uz savu istabu: komforts, pat greznība, istabas vidū pat pīts šupuļkrēsls. Uz to norādot, Karīna stāsta, kā to iekārojusi un kā tūliņ atkal dabūjusi. Un man par to visu ne vārda.
