Pēkšņā apskaidrībā es zvanu uz Augulienas internātu.
105.
Pēkšņā apskaidrībā es zvanu uz Augulienas internātu. Laimīgi izdodas sazvanīt dežūrskolotāju, es lūdzu pasaukt pie telefona meitu. Viņai tūlīt, šovakar, ir jāzina, ka es viņu mīlu, ka rītā mēs satiksimies un izlemsim, kā dzīvot tālāk katru dienu kopā. Cik priecīgi ietrīsas viņas balss, to dzirdot. Nu es saprotu, ka bērni ir mana lielākā bagātība, pārējais ir mazsvarīgs.
Līdz vēlai stundai lasu Ārijas Elksnes dzeju. Katru reizi es atrodu tur ko jaunu un sev tuvu – kā šonakt, tieši kā man rakstīti vārdi:
Bet izklīst tumsa,
Sāk saule smaidīt,
Kāds teica “māte”,
Kāds mani gaida.
30. nodaļa
Saule jau iegriezusies pavasara pusē. Straujais atkusnis, saules gaismas pārpilnība atdzīvinājusi arī manas un Tāļa sen pieklusušās dvēseles saites. Mēs abi braucam uz Augulienas internātu pakaļ savam bērnam. Pavasara brīvdienās viņa ieradīsies ar ilūzijām, ka abi vecāki atkal ir kaut uz īsu brīdi kopā. Pārsvarā gan klusējam, bet tas nav aukstais, biedējošais klusums, kādu bijām jutuši pēdējo kopdzīves gadu laikā. Tāļa smalkās “Audi” mašīnas gaita ir līgana un mierīga. Skan klusa, melodiska mūzika. Tālis, kaut gan pēdējo triju gadu laikā daudz pārcietis un alkoholisma skarbās pēdas redzamas arī sejā, ievelkot dziļākas grumbas, nekā pienākas pēc gadiem, ir vēl simpātisks vīrs – vingru stāju, aktīvs un labi ģērbies. Reizēm mobilā telefona zvana melodiskā skaņa liek piestāties ceļa nomalē. Kamēr Tālis kārto savus biznesa darījumus, varu atkal viņu vērot un domās aizklīst pagātnē. Toreiz necerēju, ka dzeršanas pārvarēšanai pietiks spēka, un izrādījos vāja sabiedrotā. Ja būtu bijusi iecietīgāka, pacietīgāka un mīloša sieva, varbūt tagad mēs spētu viens otru balstīt, un es būtu pārtikusi sieviete, kas savos četrdesmit gados plauktu un ziedētu. Bet bija tā, kā bija: mēs tikai savu kopīgo bērnu dēļ esam partneri uz neilgu ceļa gabalu.
Kad esam pie skolas, redzam, ka mūsu nu jau jaunkundze gaida skvēriņā pie ēkas – soma un mantu sainis blakus. Mūs ieraudzījusi, viņa no savas dežūrvietas metas pretī, apkampj vispirms tēvu, tad mani. Gribu, lai meita sēžas blakus tēvam un pārsēžos aizmugures sēdeklī. Viņa izskatās tik laimīga. Sakrātie pārdzīvojumi un domas laužas ārā kā visapkārt mutuļojošie pavasara ūdeņi. Vesela pavasara brīvdienu nedēļa ir izplānota un izsapņota: trīs dienas pie tēva, četras “Saulstūros”. Karīnai tā vajag prieka un laimes izjūtas, vecāku balsta. To teica arī ārsts, izrakstot viņu no sanatorijas. Gribētos, lai ātrāk nebūtībā nogrimst pāridarījums, pie kura vaininiece esmu es. Nešaubos, ka brīvdienās par to tiks runāts. Tas mums var būt grūts temats. Kaut savās emocijās Tālis par Tomu nepateiktu vairāk, nekā Karīna spētu saprast.
Nervozēju par gaidāmo ciemošanos Tāļa jaunajā mājā. Tur es neesmu vēl bijusi un vienmēr izvairījusies arī Karīnu izprašņāt: kā tēvs dzīvo, kāda ir viņa māja? Mans pašlepnums to ir liedzis. Kā izturēsies Tāļa saimniece, kā viņš to ir vienmēr uzsvēris? Kad “Audi” piestājas pie mana bijušā vīra mājas, pilnīgi apstulbstu: ēka ir tieši kā “Saulstūri,” tādas pat kāpnes, fasāde. Pretī man raugās tādi pat logi, tikai tā nav mūsu kopīgā māja.
