Alūksniete Astrīda Bētere, protams, nav vienīgā, kuras dzīve pēdējā gada laikā bijusi satraukumu un pārmaiņu pārpilna. Zaudēts ne tikai iemīļots darbs, bet arī ticība dažiem bijušajiem kolēģiem. Tomēr Astrīda ne brīdi nav zaudējusi pamatu zem kājām. Par spīti vilšanās sāpēm un apjukumam viņa spējusi rast spēku, lai ne tikai sēdētu mājās un saņemtu bezdarbnieces pabalstu, bet arī rīkotu kultūras pasākumus un atrastu jaunu darbu.
“Man vairs nav kultūras eksperta amata, un es par to nesaņemu algu, bet tāpēc neesmu pazudusi kā eksperte. Es tāpat lūkojos uz notikumiem, uz kultūras darba virzību, kā tas bijis daudzus gadus. Nevaru stāvēt malā, lai gan bieži mēģinu distancēties. Turklāt to neļauj bijušie Kultūras ministrijas kolēģi, kuri raksta vēstules e-pastā vai piezvana, vēloties dzirdēt manu viedokli kādā jautājumā. Tāpēc neesmu paspējusi iziet no darba, kurā biju iekšā ar visu sirdi,” atzīst A.Bētere.
– Ko darījāt pēc darba zaudēšanas un darāt patlaban?
– Pagājušais gads vairāk vai mazāk ir pagājis, izmantojot valsts doto iespēju būt bezdarbniecei. Turklāt likuma robežās izmantoju arī iespēju strādāt, organizējot un gatavojot dažādus pasākumus Mālupes pagastā, slēdzot līgumu ar atsevišķiem pasākumiem. Man ir prieks par sadarbību ar šī pagasta cilvēkiem – ar pārvaldes darbiniekiem, pamatskolas pedagogiem un bibliotēkas darbiniekiem, jo viena, protams, tik daudz nespētu paveikt. Gada laikā ir bijuši 25 pasākumi. Arī tagad turpinu plānot pasākumus, taču uzskatu, ka kultūras darbiniekam ir jābūt vietējam cilvēkam. Viņš ir kā šīs vietas dvēsele. Kad tāds cilvēks būs, esmu gatava palīdzēt, bet jau kopš augusta mana pamata darbavieta ir Alsviķu profesionālās skolas bibliotēka, kur strādāju uz pusslodzi. Esmu arī kultūras darba organizatore šajā skolā uz pusslodzi, tātad kopā man ir pilna slodze. Šobrīd es jūtos ļoti labi. Baidījos, kā spēšu šeit iedzīvoties, jo tā ir pilnīgi cita vide, citi apstākļi, citi kolēģi. Te ir jaunieši, kuriem jābūt līdzās un jāpalīdz. Kad diskotēkas vakarā pirmo reizi vēroju, kā viņi dejo, kā izrāda savstarpējās simpātijas, biju nedaudz apmulsusi. Taču pēc tam sapratu, ka beidzot esmu pie cilvēkiem, kuri ir patiesi. Viņi neslēpj to, kas ir sirdī. Ja kaut kas ir veicies, tas uzreiz ir redzams sejās. Viņi nāk uz bibliotēku un stāsta, ka saņēmuši labas atzīmes, ka kāds ir uzslavējis. Dažs prieka pārpilns ieskrien rādīt, ka viņam ir jauni zābaki. Tas viss man ir pilnīgi jauns. Lai gan, veicot eksperta pienākumus, man bija zināms bibliotēkas darbs, tomēr praksē ir nedaudz citādi. Gods godam esmu veiksmīgi tikusi galā, jo biju pieredzē uz Alūksnes ģimnāzijas bibliotēku. Man pašai liels notikums bija Alūksnes ģimnāzijas – manas skolas – simtgade. Biju jubilejas koncerta režisore, kā arī iesaistījos svinību dienas programmas izstrādē. Tie ir daži no radošajiem darbiem, kuri paildzināja manu bezdarbnieka laiku. Darba attiecības ar Alūksnes rajona padomi pārtraucu 2009.gada jūlija beigās. Jā, es varēju turpināt iet uz darbu līdz 31.decembrim un gaidīt algas dienu, bet es neesmu tāds cilvēks.
– Tas nozīmē, ka bijāt gatava kļūt bezdarbniece?
– Es nebiju īsti pārliecināta par nākotni, bet cerēju, ka tajā mājā, kuru cēlu, atradīsies vieta arī man. Rīkojot novadpētniecības konkursus kultūras iestādēm, jau labu laiku pirms novada veidošanas tika plānots, kā tajā strādāsim. Pēdējā darba periodā paspēju mācīties kultūras menedžmenta kursos. Tos beidzot, aizstāvēju darbu, apgalvojot, ka Alūksnes novadā noteikti nemainīsim kultūras darba sistēmu. Taču, vēl strādājot rajona padomē, jutu, ka nebūs vis tā, bet būs kaut kā citādāk. Mēģināju runāt ar novada pašvaldībā ievēlētajiem deputātiem, lai saglabā kultūru tādu, kāda tā ir. Nozares bāze 20 gadu laikā ir sakārtota un ieņem stabilu vietu. Tagad kultūras produktu papildinot ar novitātēm var pārdot tūristiem. Ja, piemēram, Jaunlaicenē ir Muižas svētki vai Veclaicenē Igauņu dienas, tad vajadzētu darīt visu, lai būtu cilvēki, kuriem ļoti gribas atbraukt un būt šajos pasākumos. Ziemā Dēliņkalnā var būt īpašas aktīvās atpūtas dienas, kurās tiek apvienots privāto uzņēmēju un pašvaldības piedāvājums. Tas būtu kaut kas jauns, jo novadā tādas pieredzes nav. „Novada vadošajiem amatierkolektīviem būtu jādod uzdevums veidot tādas programmas, kuras iespējams pārdot citu valstu tūristiem un viesiem. Tā ir tikai daļa no mana redzējuma.
– Jums ir liela pieredze un idejas. Vai tās nevarētu noderēt Alūksnes tautas nama metodiķa darbā, uz kuru bija konkurss?
– Domāju, ka novada pašvaldība jau izdarīja savu izvēli gan tad, kad pieteicos uz Kultūras un sporta nodaļas vadītāja vietu, gan tad, kad pretendēju uz kultūras darba organizatora vietu. (Uz kultūras darba organizatora vietu bija atsevišķs konkurss, kad no darba aizgāja Iveta Kovtuņenko.)
– Vai zināt, kāpēc notika tā, kā notika?
– Kad jaunievēlētie deputāti saprata, ka viņi ir no tik dažādiem sarakstiem, tad katrs domāja, kā nostiprināt savas pozīcijas. Protams, pirmā brīža koalīcijas izveidošanai bija savi nosacījumi katram. Diemžēl lēmumu attiecībā uz mani pieņēma cilvēki, par kuriem varu teikt, ka esmu viņu darba māte un tēvs reizē. Gan tie, kuriem radīju iespēju iegūt izglītību, gan tie, kurus saucu uz semināriem, konkursiem un iekļāvu darba grupās. Kad man nācās dzirdēt, ka esmu ļoti skarba, nodomāju, ka vadītājam “mīkstam” nemaz nav jābūt. Novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļā bija paredzētas četras štata vietas, tāpēc mans lielākais apjukums bija atziņa, ka šādu izvēli izdarīja tieši tuvākie cilvēki. Sākumā es tam neticēju. Bet pagāja laiks un apstiprinājās – tā ir. Iespējams, ka man jābūt gandarītai par to, ka audzēkņi ir aizgājuši tālāk par mani. Tomēr atzīšos – tā tomēr negribēju pielikt punktu savam darbam. Tagad es zinu, kā viss notika, tāpēc esmu nomierinājusies.
– Vai tas nozīmē, ka nekad neatgrieztos iepriekšējā darbā?
– Ir labs teiciens: „Nekad nesaki: nekad.” Tomēr šobrīd domāju, ka to nedarītu. Pa šo laiku ir jau daudz kas pazaudēts. Pazaudēts ir tas, ko es būtu gribējusi darīt. Viss ir citādāk, un es nedomāju, ka būtu jācīnās, lai sāktu visu no jauna.
– Esmu dzirdējusi sakām – jūs tagad esat izjutusi to pašu, ko piedzīvojuši cilvēki, kuri no darba tika atbrīvoti ar jūsu svētību.
– Jā, manas darbības laikā cilvēki ir zaudējuši darbu, taču neesmu bijusi nevienas atlaišanas iniciatore. Tiesa, interesanti iznāk, jo man kā Kultūras ministrijas ekspertei prasīja viedokli. Ja kāds to neņemtu vērā, man nebija nekādu tiesību rīkoties represīvi. Turklāt es vienmēr uzklausīju kolēģes domas. Ja viņai šķita, ka man nav taisnība, es uz savu taisnību nekad neuzstāju, jo man patika diskutēt un arī pārliecināt. Ja mūsu domas sakrita, tad gan es biju tā, kas tās pauda skaļi. Droši vien tāpēc daudzi uzskatīja, ka es komandēju parādi. Zināmā mērā tā var teikt, jo pēc izglītības esmu svētku režisore. Tad ir īpaša sajūta, redzot, ka varu īstenot savu ideju. Iespējams, ka ne visiem tas patika.
– Kā šobrīd no malas izskatās kultūras darbs novadā?
– Protams, viss notiek un turpinās. Ar gandarījumu skatos, kā strādā amatierkolektīvi, kā tie ciemojas cits pie cita. Lauku kultūras iestādes meklē sadarbības iespējas, lai varētu rīkot pasākumus un izdzīvot ar mazumiņu. Tagad man nav pieejama pilna informācija, bet ar to, kas ir manā rīcībā, uzskatu, ka novada pašvaldības Kultūras un sporta nodaļa strādā galvenokārt Alūksnes pilsētas iedzīvotājiem. Kāpēc tās aktīvu iesaistīšanos nejūt pagastos? Pieļauju, ka tāds ir politiskais uzstādījums – sakārtot pilsētas kultūras telpu, lai komfortabli justos visas puses. Lai gan Alūksnes pilsētai būtu pašai ar saviem darbiniekiem jānodrošina kultūras darba organizācija. Nodaļa ir kaut kas augstāks. Tās uzdevums ir koordinēt darbu novadā, izstrādāt stratēģiju, mērķus un uzdevumus, kā arī, pamatojoties uz statistiku, izvērtēt situāciju un meklēt risinājumus. Nākamās vasaras plānā ir paredzēts daudz pasākumu dažādām interešu grupām, taču tie ir tendēti uz Alūksni. Var arī tā, ja vien nomaļus nepaliek pārējā novada teritorija.
– Kādi ir ieguvumi un zaudējumi?
– Esmu ieguvusi sirdsmieru, pilnīgi mainot savu dzīvi. Man nav vairs jāstrādā un jānervozē pēc darbalaika un brīvdienās. Esmu zaudējusi kādu daļu uzticības. Nekas nav mainījies vissvarīgākajā – tā noteikti ir mana ģimene – meitas un vīrs. Ir prieks par lielo meitu, kura pati lauž ceļu. Man ir bail, ka savā jaunības maksimālismā viņa nedabū nevajadzīgus punus. Ir gandarījums, ka man vēl ir mamma, ka māsai izdodas sevi izpaust radoši. Savukārt pati esmu guvusi jaunu pieredzi.
