Agrs, miglā tīts rīts. Visi miegaini, bet braši turamies. Acīs spīd ceļojuma dzirkstelīte, jo esam ielūgti uz igauņu – slāvu kultūras festivālu.
Agrs, miglā tīts rīts. Visi miegaini, bet braši turamies. Acīs spīd ceļojuma dzirkstelīte, jo esam ielūgti uz igauņu – slāvu kultūras festivālu. Tas aprīļa sākumā risinājās skaistā Igaunijas vēstures pilsētā – Pērnavā.
Pērnava ir pazīstama ar savām slavenajām dūņu sanatorijām un kūrortiem. Arī festivāls un mūsu uzstāšanās notika sanatorijā. Jaukā uzņemšana un siltais laiks visu darīja daudz skaistāku, nekā bijām plānojuši, ņemot vērā, ka daži ārpus Latvijas un tieši Igaunijā bija pirmo reizi.
Festivālā uzstājās igauņi un Igaunijā dzīvojošie krievu tautības bērni. Bijām pārsteigti, kā krievu bērni lepojās par savu piederību Igaunijas valstij. Pasākumā piedalījās skolēni no 2. līdz 12.klasei – gan dejotāji, gan dziedātāji. Acis žilbināja košie tērpi, kuri pasākuma laikā tika bieži mainīti. Pirms mūsu uznāciena, vēl stāvot aizkulisēs, 2.klases igauņu bērni speciāli mums bija sagatavojuši muzikāli teatrālu priekšnesumu, kurā atspoguļoja latviešu tautas svētkus Jāņus. Mēs par to ļoti priecājāmies, tas bija stimuls savu priekšnesumu izpildīt labi. Ovācijas zālē bija pelnītas un, protams, mūsu – latviešu tautu dēlu un tautu meitu – smaids bija neviltots. Kad mēs uzstājāmies, fonā bija redzams Alūksnes pilsētas ģerbonis. Festivālā redzējām ukraiņu, baltkrievu, igauņu un krievu dejas, dzirdējām šo tautu autoru dzejoļus.
Pēc koncerta tikām aicināti uz sanatorijas – viesnīcas “Estonia” banketu zāli pusdienās. Uzzinājām, ka igauņi tur nevar atļauties pusdienot, to darot tikai tūristi un sanatorijas apmeklētāji. Pēc kārtīgām pusdienām devāmies ekskursijā pa Pērnavu. Aizgājām līdz jūras krastam, kas pēc janvāra vētras neizskatījās labi. Vētras laikā mājas, kas atrodas 500 metrus no jūras krasta un vēl tālāk, bija applūdušas. Piejūras parkā, tāpat kā daudzviet Latvijā, koki bija izlauzti ar saknēm. Kādā teātra kafejnīcā bija fotogrāfiju izstāde, kur varēja vērot plūdu un vētras laikā nodarītos postījumus: māju pirmie stāvi bija applūduši, vasaras mājiņas sagrautas, pludmale izārdīta. Cilvēkus no mājām evakuēja ar laivām. Tas ilga divas dienas, bet vēl tagad turpinās sakopšanas un atjaunošanas darbi.
Pērnavas līci ieskauj meži. Mums pastāstīja, ka vasarā tur ir vissiltākais ūdens visā Baltijas jūrā. Ir tāds nostāsts – ja iemīlējies pāris ejot pa molu līdz pašam galam un uz savas ādas izbaudot jūras ūdens šļakatas, tad kopā palikšot visu mūžu. Skaisti! Pastaigājoties pa pilsētu, iegājām kādā baznīciņā. Tā bija ļoti maza, paredzēta tikai svecītes iedegšanai un aizlūgšanai pie vienas ikonas, pie otras varēja iedegt svecīti un kaut ko vēlēties.
Pērnavas ģerbonī ir attēlota roka, kurā atrodas pilsētas atslēga, un krusts, kas simbolizē svētību. Tas rotā tā saucamos Tallinas vārtus uz pilsētu, jo viduslaikos mājas aiz vārtiem skaitījās piepilsēta. Tagad tur atrodas vienāda projekta mājas, jo kādreiz bija pavēle celt tādas, lai vasarā varētu uzņemt tūristus. Mūs izbrīnīja turīgo cilvēku mājas, pie kurām bija izkārti karogi. Kad saimnieki ir mājās, tad karogs ir mastā, kad mājās neviena nav, karogs ir nolaists.
Mūsu burvīgā ekskursija tuvojās beigām. Katra acīs spīdēja tā pati uguntiņa, kas no rīta, tikai tagad ar cerību vēlreiz atgriezties Pērnavā vasarā. Mūsu brauciens bija turpinājums sadraudzības projektam starp Alūksni un Pērnavu, pateicoties Alūksnes pilsētas domes kultūras, izglītības un sporta organizatorei Ivetai Kovtuņenko. Pirms diviem gadiem dejotāji no Pērnavas bija Alūksnē festivālā “Enku drenku”.
