Patiesībā viņu sauca par Munti, bet visi viņu sauca par Aplīti. “Aplīti, atnes malku!’’, “Aplīt, ūdens nav’’, tā vien skanēja no rīta līdz vakaram.
Patiesībā viņu sauca par Munti, bet visi viņu sauca par Aplīti. “Aplīti, atnes malku!””, “Aplīt, ūdens nav””, tā vien skanēja no rīta līdz vakaram.
Zēns skrēja un darīja, ko varēja. Viņam bija astoņi gadi un tādam jau vajadzēja sevi atpelnīt. Muntis bija vājiņš un vienmēr izsalcis. Maize viņu mājās skaitījās našķis. Vismaz māte tā bija teikusi, kad viņš kāri skatījās uz maizes kukulīti un, beidzot neizturējis, bikli pastiepa roku uz to pusi. Tūliņ atskanēja pļauka.
“Gaidi, kad sauks ēst, nav ko našķēties. Tik liels puika, bet nesaprot, ka maize jānopelna. Būtu labāk gājis plītij malku saskaldīt, varbūt šovakar atnāks tēvs. Ja būsi paklausīgs, tad izcepšu kartupeļus, ja ne, tad ēdīsim ar tēvu vien,” to teikusi, māte izstūma Munti ārā un aiztaisīja durvis.
Zēns izgāja ārā un, gurdi vilkdams kājas, aizgāja līdz šķūnītim, kuram nebija durvis. Veltīgi izmeklējies cirvi,viņš sāka ar kājām dauzīt sapuvušos dēļu galus. Par laimi, mētājās kādas malkas pagales. Pielicis tās klāt, viņš atgriezās virtuvē. Nometis klēpi plītspriekšā, nolēma aiziet līdz upei. Apsēdies paēnā, Muntis iegrima pārdomās.
“Apnicis! Vienmēr tikai Aplītis un Aplītis, it kā viņam nebūtu vārda.””
Par Munti viņu sauca tikai vecmāmiņa, tagad arī Marta no kaimiņmājas. Vecmāmiņas vairs nebija. Muntim sāpēja sirds, ka nebija spējis viņu nosargāt. Marta gan bija teikusi, ka nevienam tas nebūtu pa spēkam, jo vecmāmiņa bijusi ļoti slima, tik slima, ka pat dakteri bijuši bezspēcīgi.
Muntis bija nedaudz nomierinājies, tomēr sevī sprieda, ka tagad viņš to noteikti varētu. Astoņi gadi tomēr bija vairāk nekā četri, kad vecmāmiņu nobērēja.
Toreiz Muntis iepazinās ar Martu, kura te bija atnākusi dzīvot uz vecāku māju. Marta Muntim patika. Viņa prata smaidīt, mīlīgi noglāstīt un runājās ar viņu kā ar pieaugušu cilvēku. Vienmēr prasīja padomu kādā nopietnā lietā, piemēram, kad Martai vajadzēja stādīt puķes, viņa aicināja Munti apspriesties par vietu, kur veidot dobi. Muntis labprāt būtu pārgājis pie viņas dzīvot, bet Marta paskaidroja, ka viņai nav tiesību Munti paņemt pavisam. Varbūt, ka viņa mamma labosies, vairs nedzers, arī tētis nāks mājā skaidrā un viss būs labi. Muntis tam lāgā neticēja. Tomēr viņš nolēma vēl paciesties. Ja viņš būtu burvis, tad viņš pārvērstos par zemes vēzīti un ielīstu paskatīties, kā jūtas vecmāmiņa.
“Viņa brīnītos, kā es tur tiku. Mēs parunātos, es pastāstītu, ka mammīte tāpat dzer. Nē, to viņš neteiktu. Vecmāmiņa bēdātos. Viņš tikai pasacītu, ka tagad jau ir liels puika un nolēmis izmācīties par gudru vīru, lai nosargātu Martu. Lai ar viņu nenotiktu tas pats, kas ar vecmāmiņu. Vecmāmiņa smaidītu savu rāmo smaidu un teiktu, ka viņai par Munti ir liels prieks,” Muntis atvēra acis un paskatījās uz Martas māju.
Nē, vēl viņa nebija atgriezusies no pilsētas. Jau divas dienas tā bija pie savas krustmātes. Aizbraucot tā bija gan teikusi, lai Muntis nebēdājoties. Ja nu gluži mājā miera neesot, tad lai meklējot patvērumu viņas mājā. Marta bija parādījusi, kā viņš var tikt iekšā. Tomēr zēns baidījās, ka Marta var neatbraukt, mazums pilsētā darīšanu. Ir pat dzirdēts, ka cilvēki tur pazūd.
Vēl gan bija gaišs, tomēr Munti pārņēma nelāga sajūta. Lai to atvairītu, viņš iedomājās, ka Marta no pilsētas atvedīs kliņģeri, viņi abi sēdēs un dzers tēju. Muntis stāstīs, ka izaugs liels un aizstāvēs Martu no visām slimībām. Marta smiesies, tad paliks nopietna un sacīs: “Munti, Munti, tev vēl jāpabeidz skola, tad vidusskola, par ārstu ilgi jāmācās. Tev ir astoņi gadi, un šoruden tev noteikti jāsāk iet skolā.”
Māte to zināja, bet tēvs teica, ka puikam vispirms jānopelna nauda.
“Liecies mierā, kāds no viņa strādnieks, ja tu, liels būdams, mājā nekā neatnes.”
“Turi muti, es tev saku, ka puika rīt pat ies vākt žagarus mežā.”
“Dulls esi palicis!”
“Kam te noteikšana, man vai tev?! Vai tevi nepaņēmu pliku un nabagu?”
“Tagad es tā sliktā. Kas man pielipa kā dadzis? Kurš gandrīz vai ar varu gultā ievilka? Man bija cits padomā. Bet tu dīci, gribēji precēties un vēl piedevām uzgādāji bērnu.”
Tādas sarunas viņu mājā nebija svešas, un zēns tās zināja no galvas. Bija arī labāki brīži, kad tēvs atgriezās mājā skaidrā. Māte cepa kartupeļus, un tēvs, pievilcis pie sevis Munti, jautāja, par ko viņš gribētu kļūt, kad izaugs liels. Viņš bija pietiekami gudrs, lai neatklātu savu sapni, un zināja, kādu atbildi gaida tēvs. Tāpēc, piepūtis vaigus, nobēra kā pupas: “Par kabatas zagli, dzeršu šņabi un kaušos.”
“Skat kāds gudrinieks!” viņš lepni pašķielēja uz māti.
To viņai tikai vajadzēja dzirdēt: “Par ko tu priecājies? Tu gribi, lai viņš pa cietumiem sēž? Vai man nepietiek, ka tevi uz sutkām liek!?”
“Nekliedz, lai bērns pafantazē. Vai tu plānāka paliec, ja viņš tā runā. Patiesībā kabatas zaglim nemaz nav viegli. Pamēģini pati, tad runā!” tēvs, jau pacēlis balsi, noteica. Tad palika miermīlīgāks, jo māte uzlika uz galda pannu ar kartupeļiem.
Tēvs ēda lieliem kumosiem, un Muntim no visa tika maz. Tomēr pietiekami, lai naktī negribētos ēst. Tomēr vairāk viņam vajadzēja iztikt ar sausu maizi un ūdeni. Kad tēvs nenāca mājās vairākas dienas, māte staigāja saraudātām acīm un Munti sauca par ņergu, kurš tikai zinot prasīt ēst. Tādās reizēs viņš parasti devās pie Martas un paēda. Abi parunājās. Viņš palīdzēja nokopt galdu, un zēnam bija brīnums, ka viņu mājā to neviens nedarīja. Māte to uzskatīja par lieku laika tērēšanu. Arī grīdu nemazgāja, tāpat izslaucīja. Jā, pie viņiem viss bija citādi nekā pie Martas. Bet zēns to nedrīkstēja teikt, viņš baidījās, ka mamma var sadusmoties.
Ēnas jau metās garas, un Muntim gribējās ēst.
“Kur tu, palaidni, esi aizklīdis? Pateikšu tēvam, tad zināsi klausīt māti!?”” atskanēja mātes balss.
Zēns saausījās.
“Varbūt tomēr iet? Pie Martas atnāks vēlāk. Pa to laiku viņa būs atbraukusi.”
“Draņķa puika, kur tu vazājies? Kam man tāds krusts uzlikts? Vai es nevarēju dzīvot viena?!” no jauna atskanēja mātes piesmakusī balss.
Muntis saspringa.
“Ja nu tiešām ir vakariņas, tad var cerēt, ka viņam arī kaut kas tiks.”
Zēns iztēlojās, kā viņš ieies virtuvē. Netīro trauku kaudzē atradīs kaut cik pieņemamu bļodiņu, tad pieies pie katla un iesmels zupu. Ar vienu roku atbrīvos galda stūri, apsēdīsies un, notrinis karoti pret biksēm, sāks ēst. Ja būs cepti kartupeļi, tad viņam tiks vismazāk. Ja tēvs būs atgriezies, tad tie būs apēsti, ja ne, tad māte nedos. Iespējams, ka šovakar būs vārīti kartupeļi, tēvs nebūs dzēris un viņš pieēdīs pilnu vēderu. Tad ieies istabā, nenoģērbies noliksies gulēt uz grīdas nomestā matrača un palīdīs zem nenosakāmas krāsas segas. Ienāks vecāki, skatīsies televizoru, kad apniks, tēvs ievilks māti sev līdzās. Māte smiesies un vēlāk pārmetīs, ka viņš ir pārāk neuzmanīgs, jo otru bērnu viņa negribot. Tad viss noklusīs un viņi mierīgi nogulēs līdz rītam.
Muntim ļoti gribējās, lai tā būtu. Viņš piecēlās, izstaipīja notirpušās kājas un devās mājā. Pa atvērto logu zēns izdzirdēja tēva balsi. Pēc visa spriežot, viņš bija dzēris. Muntim saskrēja acīs asaras. Viņš jau gribēja doties uz Martas mājām, kad izdzirdēja troksni. Nebija šaubu, ka vecāki pamatīgi strīdējās un, iespējams, pat sakāvās.
“Viņš man sitīs, bandīts tāds! Pats sazin kur vazājas, bet tagad es tā vainīgā!?” šņukstēja māte.
“Padomā tikai, viņa man aizrādīs, kad un cikos man jāierodas mājā. Kad es tevi precēju, tad es neprasīju, ar ko tu pirms tam gulēji? Nedziedi man, ka Aplītis ir manējais. Tā klaidoņa Rūda viņš ir, to gan es pasaku. Lai rīt no tevis te nebūtu ne smakas!” dārdēja tēva saniknotā balss.
” Klusē pats. Tavas nodzertās smadzenes jau neatceras pat to, cik pašam gadu. Kur nu vēl to, ka tu pats lūdzies, lai eju pie tevis. Es neprasīju bērnu, pats uzplijies. Ja tev vajag, ej kaut tūlīt, ņem savu izdzimteni un lasies!” kliedza māte.
“Še tev, še tev! Saņem vienreiz par visām reizēm. Mācies cienīt vīru un savaldīt muti!”
Muntis stāvēja kā sastindzis.
“Palīgā!”” atskanēja izmisīgs kliedziens.
Nebija šaubu, ka tā bija māte. Vienā lēcienā zēns bija istabā. Paķēris šķīvi, viņš ar visu spēku to meta tēvam. Tas izbrīnā par tādu negaidītu uzbrukumu, aizsedzis seju, pa kuru sāka sūkties asinis, atkāpās atpakaļ. Tad, nenoturējis līdzsvaru, atmuguriski krita un, aizķēris galdu, no kura nogāzās lēvenis netīro trauku, noslīdēja zemē.
“Kucēn, tu nositi tēvu! Cietumā tādu ielikt,” attapusies no pirmītējā uzbrukuma, vaimanāja māte un ar kleitas stūri centās noslaucīt asinis no tēva pieres. Muntim kļuva nelabi. Kaut kas smags kāpa kaklā un centās lauzties uz āru. Viņš jutās lieks un pamests. Pirmo reizi Muntim vairs negribējās dzīvot.
Nonācis pie upes, Muntis skatījās tumšajos ūdeņos un domāja par vecmāmiņu.
“Iešu dzīvot pie viņas. Divatā nebūs garlaicīgi.”
Lēnām viņš iebrida ūdenī, sākumā līdz potītēm, tad līdz pusei.
“Munti, puisīt, kur tu tik vēlā vakarā plunčājies pa ūdeni? Tūlīt nāc malā, vēl saaukstēsies un tad man nebūs palīga, arī skolnieks neiznāks!”” sauca Marta ar pilnu iepirkuma somu pie rokas. Tajā bija arī kaut kas Muntim.
Viņa jau pa gabalu bija ieraudzījusi zēnu un iekšēji nojautusi viņa nodomu. Lai nenotiktu ļaunākais, viņa bija steigusies un tagad priecājās, ka paspējusi laikā. Galvenais, nebija piekritusi palikt pilsētā vēl vienu dienu. Viņa pat iedomāties negribēja, kas būtu noticis, ja nepaspētu ierasties laikā. Šajā brīdī Muntis viņai bija dārgāks par visu.
Izdzirdējis Martas mīlīgo balsi, zēns it kā atmodās no sapņa. Nopurinājies tas brida atpakaļ krastā. Viņu kratīja drebuļi. Marta novilka vilnas jaku un aplika ap pleciem.
“Kur tu biji tik ilgi, es nevarēju tevi sagaidīt?” ieprasījās Muntis.
“Bija visādas darīšanas. Starp citu, es satiku tavu nākamo klases audzinātāju. Viņa par tevi apjautājās. Teicu, ka lasīt jau tu māki, vēl tikai jāpatrenējas skaitīšanā.”
“Tā man iet vēl labāk!” nedaudz lepni paskaidroja Muntis.
Pēc brīža viņš, ietērpts Martas blūzē, sēdēja tai blakus pie galda un dzēra karstu tēju.
“Marta, es nekad tevi neatstāšu. Izaugšu liels, izmācīšos par dakteri un nelaidīšu tevi prom kā vecmāmiņu,” to teicis, zēns mirdzošām acīm uzticīgi ielika roku Martas atvērtajā plaukstā.
