Apenietis Vladimirs Timofejevs pagājušajā nedēļā atgriezās no Vācijas, kur piedalījās 60. gadadienas svinībās, kopš no Bīlefeldes pilsētas lāgera ir atbrīvoti spaidu darbu veicēji, starp tiem bērnībā bijis arī viņš.
Apenietis Vladimirs Timofejevs pagājušajā nedēļā atgriezās no Vācijas, kur piedalījās 60. gadadienas svinībās, kopš no Bīlefeldes pilsētas lāgera ir atbrīvoti spaidu darbu veicēji, starp tiem bērnībā bijis arī viņš.
V.Timofejeva uzdevums brauciena laikā bija nodot Bīlefeldes pilsētas vadībai vēstuli no Apes pašvaldības, kurā izteikta vēlme sadarboties.
Tagad viss izklausās kā pasakā – pensionārs var atļauties ceļot, doties uz Vāciju un būt tur goda viesis. V.Timofejeva bērnībā viss bija citādāk un it nemaz nelīdzinājās pasakai, jo viņš 13 gadu vecumā tika aizsūtīts veikt spaidu darbus lāgerī Bīlefeldes pilsētā, kur bija izvietota fabrika.
Negrib atzīt par politiski represēto
Nesen V.Timofejevs izgāja grūtu, garu un sarežģītu ceļu, lai pierādītu, ka viņam pienākas politiski represētās personas statuss. Viņš sazinājās ar Sarkano Krustu Vācijā, lai lūgtu palīdzību atrast dokumentus, kas apstiprina viņa uzturēšanos lāgerī divu gadus un deviņus mēnešus kopš 1942.gada.
2001.gadā viņam radās iespēja aizbraukt uz Vāciju pašam un aplūkot, kāds tagad, pēc 60 gadiem, izskatās lāgeris, kur viņam bērnībā bija smagi jāstrādā. Tagad šajā teritorijā ir izveidota rūpnīca, tomēr arī kādreizējās lāgera ēkas ir saglabātas kā kultūrvēsturisks mantojums. V.Timofejevs atceras, ka uzņemšana nebija mīlīga, jo tur strādā jau trešā paaudze, kas vēstures notikumus nepārzina. Toreiz viņš tikai aplūkoja lāgera vietu un devās mājup, jo nakšņošana Vācijā ir dārga.
“Neilgi pēc tam, kad biju pārbraucis mājās, no Vācijas Sarkanā Krusta saņēmu vēstuli. Tajā bija minēts, ka Bīlefeldē ir atrasts dokuments, kas apliecina manu uzturēšanos lāgerī. Šis dokuments tika atsūtīts man, kopija tika aizsūtīta uz Maskavu. Pēc dokumenta saņemšanas es vērsos Alūksnes rajona padomē, lai gūtu politiski represētās personas statusu, bet izrādījās, ka vēl nepieciešams speciāls zīmogs uz šā dokumenta. Turklāt mans iesniegums tika vairākkārt noraidīts, jo tolaik es vēl nebiju ieguvis Latvijas pilsonību. Es biju noskaņots gūt taisnību, tādēļ aizsūtīju lūgumu uz Vācijas arhīvu, lai man vēlreiz atsūta dokumentu, bet ar zīmogu. Pēc neilga laika man tas tika atsūtīts, es atkal vērsos Alūksnes rajona padomē. Tur man norādīja, ka nepieciešams saskaņojums no Latvijas Politiski represēto apvienības, kas atrodas Rīgā. Devos uz Rīgu un nākamajā dienā atgriezos Alūksnē ar saskaņojumu,” atceras V.Timofejevs.
Vācijā ir goda viesis
Pēc tam viņš uz Vācijas arhīvu nosūtījis pateicības vēstuli par palīdzību, bet ar to viņu sarakste nebeidzās. “No šā arhīva pēc kāda laika saņēmu vēstuli. Tajā bija minēts, ka esmu viens no retajiem, kas vēl kaut cik pārvalda vācu valodu un atceras lāgerī pavadīto laiku. Vācijā esot speciāla grupa “Par taisnību un demokrātiju”. Tā saglabā, apkopo vēstures liecības, lai to varētu stāstīt un rādīt jaunajai paaudzei. Aicinājumam atsaucos un 2004.gadā vēlreiz devos uz Vāciju,” saka V.Timofejevs.
Šajā braucienā viņš bija goda viesis – piedalījās preses konferencēs, par viņu plaši rakstīja vietējie laikraksti, vairāki cilvēki gādāja par viņa ērtībām viesošanās laikā. Katru dienu viņš devās braucienā pa vēsturiskajām vietām, kur V.Timofejevs vāciešiem stāstīja, ko atceras. Sākotnēji brauciens bija plānots tikai pāris dienas, bet kopumā V.Timofejevs Vācijā pavadīja divas nedēļas. Toreiz viņš iepazinās ar Bīlefeldes pilsētas mēru.
Septembrī viņš atkal devās uz Vāciju, šoreiz tur bija arī citi 25 dzīvi palikušie kādreizējie dažādu lāgeru iemītnieki. No Latvijas viņš bija vienīgais. Viens cilvēks bija no Maskavas, bet pārējie – ukraiņi un baltkrievi.
“Mūs sagaidīja Bīlefeldes pilsētas mērs. Katram viņš pasniedza piemiņas velti – informatīvus materiālus par pilsētas vēsturiskajām vietām. Visas labi pazinām, pēc tam devāmies tās aplūkot,” saka V.Timofejevs.
Lāgerī žēlastības nebija
Bīlefeldes lāgerī pavadīto laiku V.Timofejevs atceras nelabprāt, jo ar to patīkamas atmiņas nesaistās. Tomēr vācu valodu viņš vēl nav aizmirsis, arī intervijā ik pa laikam kādu vārdu saka vāciski.
“Arī viesojoties Vācijā un stāstot par šo laiku, negribēju atcerēties sliktos brīžus, jo tad trūka vārdu un asaras sariesās acīs. Dienā bija jāstrādā, bet naktī bija laiks pārdomām, tad raudāju. Lāgerī bija kāda meitene un viņas māte, kas man palīdzēja. Kad pienāca atbrīvošanas laiks, mēs apmainījāmies fotogrāfijām. Uz lāgeri es tiku nosūtīts viens pats, bez vecākiem, 13 gadu vecumā. Tur spaidu darbos fabrikā pavadīju divus gadus un deviņus mēnešus,” viņš norāda.
Reiz V.Timofejevu lāgera šefs par to, ka viņš piecas minūtes agrāk ieradās pēc maizes, paņēma aiz auss un vilka uz trepju pusi. Pēc pārmetumu izteikšanas, ka zēns atnācis par ātru, nogrūda viņu pa trepēm. Vladimirs pēc sāpīgā kritiena aizrāpoja līdz savai barakai, kur citi ieslodzītie viņam palīdzēja notīrīt asinis un ieteica vairāk neiet pēc kārtējās maizes devas. Viņš padomam paklausīja un neaizgāja.
“Pēc neilga laika lāgera šefs aicināja mani pie sevis un taujāja, kādēļ es neeju pēc maizes. Mute pēc kritiena man bija sapampusi, tādēļ nevarēju parunāt. Lāgera šefs norīkoja padotos piešķirt man pusporciju ēdiena un lika nākamajā dienā obligāti iet strādāt uz fabriku,” atceras V.Timofejevs. Žēlastības lāgerī nebija, arī bērniem lika darīt dažādus grūtus darbus.
Nogādā pašvaldības sadarbības vēstuli
Pagājušās nedēļas sākumā V.Timofejevs atkal atgriezās no Vācijas. Šoreiz viņš turp bija devies, jo bija aicināts piedalīties 60. gadadienas svinībās, kopš no Vācijas lāgeriem atbrīvoti spaidu darbu veicēji.
“Pirms šā brauciena man bija saruna ar Apes domes priekšsēdētāju Astrīdu Harju. Viņa zināja, ka arī iepriekš esmu bijis Vācijā. Tā kā es atkal gatavojos braukt un viņa zināja, ka man ir slima sieva, tādēļ līdzekļu ir tik, cik ir, piedāvāja iespēju, ka dome varētu nedaudz man finansiāli palīdzēt. Man lūdza, lai es Bīlefeldes pilsētas mēram nododu Apes pašvaldības vēstuli, kurā izteikts piedāvājums sadarboties,” stāsta V.Timofejevs.
Vācijā viņu sagaidīja draugi. V.Timofejevs uzstājās svinīgā pasākumā, kur pastāstīja, ka arī viņš savulaik ir uzturējies Bīlefeldas lāgerī. Viņš uzstājās arī radio un piedalījās citos pasākumos.
“Es pastāstīju, ka arī Apē pilsētas vadītāja ir atkārtoti ievēlēta amatā. Vācieši brīnījās, kad stāstīju, ka mums ir maza pilsēta, bet tajā aug liels Dzenīšu dižvītols. Viņiem bija grūti iedomāties, kā tādā mazā pilsētā var būt tik dižs koks,” atzīst V.Timofejevs.
Viņš uzsver, ka turpmākā abu pilsētu sadarbība tagad ir viņu pašu rokās, jo viņš bija tikai starpnieks. “Es varu būt kā pavadonis Bīlefeldā, jo tagad labi pārzinu šo pilsētu,” saka V.Timofejevs.
