Tā nu ir sanācis, ka mazpilsēta Ape un ģimenes ārste Zita Uzkliņģe savus svētkus svin vienā laikā. Šodien ir viņas dzimšanas diena, un tas nebūt nav vienīgais iemesls priekam. Apeniete tika izvirzīta laikraksta “Alūksnes un Malienas Ziņas” un portāla “Alūksniešiem.lv” sabiedrības balvai “Apenietis 2019”, un vislielākais balsu skaits (147 balsis) noteicis, ka viņa ir godam šo titulu pelnījusi. Daktere uzteikta par cilvēcību, iejūtību un laipnību, par to, ka prot radīt drošības sajūtu un pārliecību, ka pacients izveseļosies. Vēršoties pie viņas, cilvēki var būt droši, ka pat vislielākās aizņemtības brīdī varēs saņemt atbildes uz sasāpējušo jautājumu.
Z. Uzkliņģe ir aizkustināta un atzīst, ka katrs no izvirzītajiem būtu šo balvu pelnījis, un viņai ir gods ar šiem cilvēkiem atrasties uz vienota pateicības pjedestāla.
Daktere priecājas, ka viņa ir sabiedrības ieraudzīta, taču, ja pašai būtu kādam jāpasniedz šāda atzinība, tā būtu Līvija Karro. “Es jau esmu saņēmusi atzinību gan no Apes novada pašvaldības, gan sabiedrības, tādēļ šoreiz to noteikti būtu pelnījusi mūsu draudzes priekšniece Līvija, kam Dievs devis tik daudz spēka un prasmju, lai šo misiju tik veiksmīgi īstenotu,” uzteic Z. Uzkliņģe. “Mācītājs gan vienmēr mēdz teikt: nav nejaušību, ir dievjaušības, tā kā varbūt bija jānotiek arī šādi,” viņa spriež.
Apeniete – 26 gadus
Zita Uzkliņģe saskaitījusi, ka apeniete ar nelieliem pārtraukumiem viņa ir 26 gadus. Arī visi radi no tēva mātes puses ir no Apes, un tikai šajos kapos dus viņas piederīgie. Dzimusi Apes slimnīcā, šeit ritējušas arī Zitas bērnudārza gaitas, pamatskola pabeigta toreizējā Alūksnes 1. vidusskolā, savukārt vidusskolas posms – Valkā. Tad viņa nolēmusi mācīties par medmāsu. “Tas manā dzīvē bija ļoti noderīgs posms, jo par visām praktiskajām zināšanām man jāpateicas medmāsu skolai. Teorija bija bagātīgāka augstskolā, bet māsu skolā esmu iemācījusies palīdzēt reālam dzīvam cilvēkam, būt ar sirdzēju, nebaidīties no tā,” vērtē daktere. Vēlāk sekojušas studijas Latvijas Medicīnas akadēmijā un rezidentūra ģimenes ārsta specialitātē. Zita sarēķinājusi, ka kopsummā savai izglītībai ir veltījusi 12 gadus. “To var tikai jaunībā – urķēties medicīnas zinībās un reizē arī strādāt. Tāpēc jaunajiem tas ir jādara, jo vēlāk vairs nebūs tā uzrāviena,” iesaka daktere.
Pirmā studentes prakse bijusi pie dakteres Vaskas, vēlāk praktizēšanās notikusi arī pie dakteres Miningas, par ko abām dzīves skolotājām Zita saka lielu paldies. Tad dzīves ceļi īslaicīgi aizveduši uz Mālupi, pēc kuras atkal atveduši atpakaļ uz Api.
Mediķi redz neiedomājamo
“Ape ir mana vieta, mana pilsēta,” nu jau ar pilnu pārliecību var teikt Z. Uzkliņģe, nepieļaujot domu par dzīves vietas vai prakses vietas maiņu. “Es pat teiktu, ka ne tikai es esmu izvēlējusies Api, bet arī apenieši mani ir izvēlējušies. To var secināt pēc tā, ka pacientiem bija izvēle, pie kura ārsta iet, un pie manis atnāca tie, kas man uzticējās. Jau tas vien man ir pagodinājums,” tā Z. Uzkliņģe. Ģimenes ārstes aprūpē patlaban ir 1600 klienti, ne tikai Apes novada iedzīvotāji, bet arī mālupieši un alūksnieši, kas “atnākuši” viņai līdzi no citām prakses vietām.
Praktizējot gan pilsētā, gan laukos, ļoti labi sajutusi atšķirību. “Ja laucinieks reizi mēnesī vai divos ar sabiedrisko transportu sataisās pie ārsta, tad pilsētnieki reizēm nāk pie ārsta katru dienu. Reizēm rodas priekšstats, ka pilsētās cilvēki vairāk tur rūpi par savu veselību, bet varbūt arī lauku cilvēks ir rūdītāks. Pie manis ir piereģistrējušies pacienti, kurus es nekad neesmu redzējusi, esmu braukusi vizītēs uz pilnīgām nomalēm Mālupes pagastā, kur cilvēki dzīvo ļoti pieticīgi, bez ceļa, bez telefoniem, bez veikaliem un bez zālēm… Mediķi redz neiedomājamo,” stāsta Z. Uzkliņģe.
Uztrauc trauksmainais laikmets
Lai vai kā, daktere vienmēr cenšas pieturēties pie principa: klientam vienmēr taisnība. “Jo kāds patiesības grauds tajā sūdzībā vienmēr ir, atliek tikai to saklausīt, saskatīt,” saka ārste. Viņai darbs ar pacientiem nevedas tik ātri, kā paredzēts grafikos, jo neviens prieka dēļ pie ārsta nenāk, cilvēki grib izrunāties. Jautāta, kādas klientu veselības problēmas un sūdzības ir darbietilpīgākā prakses daļa, Z. Uzkliņģe viennozīmīgi atzīst, ka tās ir pakāpeniskas novecošanas radītas likstas. “Es klientiem saku: nē, jūs neesat slimi, orgānu sistēmas vienkārši nolietojas, un tad sāk “durvis čīkstēt” vai “sliek-snis izdilis”. Bet pāri slieksnim taču tāpat var tikt un durvis var aiztaisīt!” teic daktere. Bieži vien veselības problēmas radot tas, ka cilvēki pārāk daudz strādā vai nav raduši strādāt tik smagi. Dakterei ir prieks, ka dzimst daudz bērniņu, un tas nozīmē arī daudz rūpju bērnu veselības frontē.
“Tas, kas mani uztrauc, ir trauksme, kas iedarbojas arī uz veselību. Dinamiskais laiks, daudz jāpagūst, attiecību problēmas, neskaitāmi pienākumi pret pašu gribu… Mūsdienās daudziem ir veģetatīvā distonija, ko ne vienmēr var uzreiz atpazīt. Taču atpazīta tā ir novēršama, un tad atkāpjas arī fiziskās kaites,” situāciju raksturo Z. Uzkliņģe. Viņa uzsver, ka veselīgs ir cilvēks, kurš labi jūtas, un ne vienmēr noskrieti maratoni vai sporta zāles apmeklējums garantē labu pašsajūtu.
Trauks ir arī jāpiepilda
Zita Uzkliņģe trauksmi novērš, spēku un dvēseles mieru gūstot caur paļāvību Dievam. “Taču šo paļāvību mēs negūstam vienā dienā. Jā, ir zināmi arī tādi gadījumi, taču lielākoties cilvēki pie Dieva nonāk, ejot garu, reizēm pārbaudījumu pilnu ceļu,” uzsver Zita, kura kristiešu pulkam pievienojusies 1997. gadā, dzīvojot Rīgā. “Tas notika apzinoties, ka tu visu laiku dod citiem, bet vajag taču arī savu “trauku” piepildīt. Kad redzēju, cik savtīgi, melīgi un reizēm pat ļauni mēdz būt cilvēki, cerēju, ka starp kristiešiem varēšu atrast savādākus cilvēkus, un tā arī notika,” stāsta Zita. Viņai dzīvē bijuši daudzi pārbaudījumi, tostarp pašas veselības problēmas, kas nu pārvarētas, un spēks vairojas.
Apeniete darbojas Apes Svētā Mateja evaņģēliski luteriskajā draudzē, kur ir daudz Zitas domubiedru, kristīgajā ceļā viņu atbalsta arī vīrs Normunds un ģimene. “Te ir tik atbalstoša un pretimnākoša draudze, kas neuzbāzīgi, bet tajā pašā laikā rūpīgi tur roku uz pulsa par to, kā mums klājas. Kalpošana ir tik viegla tieši tāpēc, ka man to neviens neprasa darīt un arī pretī man neko par to nevajag, es vienkārši labi jūtos. Esmu iemācījusies uzticēties Dievam,” stāsta Z. Uzkliņģe.
Bērni visur līdzi
Zita gaiši stāsta, ka Dievs viņai uzdāvinājis arī vīru Normundu. “Precējos tikai pēc visu garo studiju beigšanas, kad šķita, ka tas vairs nekad nenotiks. Dievs mums kaut ko uzdāvina un tad grib pārliecināties, vai mēs šo dāvanu novērtējam. Divatā esam izgājuši cauri nopietniem pārbaudījumiem, taču tas mums ir nesis svētību gan veselībai, gan ģimenes dzīvei un bērnu nākotnei,” atklāj Zita.
Skolotāja Normunda un dakteres Zitas ģimenē ir trīs bērni – Tomam Nilam ir jau 18, Uvim Vilnim – 13, bet pastarītim Edžum Evertam – septiņi. “Bērnus var radīt arī pēc četrdesmit, tikai jārēķinās, ka tā vairs līdzi neizskriesi kā divdesmit gados un ar velosipēdu līdzi netiksi,” pasmejas Zita. Trijotne ir rosīga tāpat kā vecāki, dzied un dejo, apmeklē mākslas nodarbības, kā arī spēlē Apes pūtēju orķestrī. “Tas jau arī tādēļ, ka mēs visur, kurp dodamies, vienmēr ņemam bērnus līdzi. Un viņiem tā interese pielīp,” domā Zita. Līdz ar to ģimenē visi mīl mūziku, pie tam ne tikai populāro. “Mājās es droši varu uzlikt klasisko mūziku, un neviens “nevaikstās” un pat palūdz vēl,” palielās Zita, par šo izpratnes veidošanu pateicoties mūzikas skolotājai Lāsmai Cunskai.
Motokrosa pilsētas cienīgs vaļasprieks
Puišu kopīga aizraušanās ir mopēdi – kā jau tas Arvīda Levana mototradīciju mazpilsētā pieklājas. Nu jau ne tikai lielajam puikam, bet visiem trim ir savi braucamie, un ar Apes motokluba entuziasta Ilgoņa Karro palīdzību arī Edžus jau ir aizvadījis pirmo sezonu, startējot “Zelta mopēdā”. “Mazo mopēdistu skaits Apē vienubrīd bija sarucis, taču nu atkal parādās, sasparojušies gan tēti, gan mazie braucēji,” zina stāstīt apeniete.
Kur viens kristīgais pasākums, tur pretī divi laicīgie, tādēļ Zita un viņas ģimene ir pastāvīgā rosībā, jo ir iesaistījušies arī dažādos kolektīvos un vaļaspriekos. “Laicīgā dzīve prasa daudz laika, tā parauj un aizrauj, bet mēs tai ļaujamies. Pat, ja es nemāku nedz labi dziedāt, nedz dejot, man patīk to darīt,” par darbošanos deju kopā “Jukums”, dziedāšanu Apes tautas nama korī, kā arī draudzes ansamblī stāsta Zita. Agrāk viņa daudz lasījusi, tāpat tapis kāds adījums, bet nu tam laiks neatliek. Varbūt atkal kādreiz.
Patriotiski noskaņota savējo komanda
Zita ar aizrautību stāsta par visām iespējām, ko Apes novads piedāvā, un uzsver, ka ir patiesi žēl, ka tas pēc teritoriālās reformas vairs nebūs pats par sevi. “Mēs viens pie otra esam tā pieraduši, iemācījušies kopīgi saimniekot un atpūsties… Saprotu, ka finansiāli tik mazam novadam savrup pastāvēt nav iespējams, bet vienalga žēl. Jā, varbūt no valdības skatpunkta tie novadu vadības aparāti ir jāsamazina, bet mums tas ir labs aparāts. Patriotiski noskaņota savējo komanda, kas rūpējas par saviem cilvēkiem. Astrīda Harju bija kā mūsu Vaira Vīķe – Freiberga, kura novadu pacēla saulītē, mācīja pašapziņu un lepnumu par savu dzimto pusi. Tad nāca Jānis Liberts, kurš to visu turpina uzturēt, liekot klāt saimnieciskas un praktiskas lietas. Viņi krīt un ceļas par savu novadu, paldies par to!” teic Z. Uzkliņģe.
Kaut arī būšot žēl novada statusa, Zita par pievienošanos vienam vai otram novadam neuztraucas. “Mēs nebūsim sveši, mēs būsim citādi. Ar savu odziņu,” tā apeniete.
Ciemiņi ir kā eņģeļi
Z. Uzkliņģe uzsver, Ape ir īpaša ar savu vēsturisko fonu, un viņa allaž ciemiņiem stāsta par Hopenhofas muižu un barona Delviga darbiem šaipusē. Zitai žēl, ka, visticamāk, Apes muiža nav vairs atjaunojama, taču senatnes apburošā elpa mijiedarbībā ar mazpilsētas šarmu te ir jūtama ik uz soļa. “Mēs esam skaista un sakopta pierobeža, katrs namiņš ir stāsta vērts, un te nav kauns atvest viesus. Un viesi ir svarīgi, pat Bībelē ir teikts: varbūt ciemiņi ir kā eņģeļi, nevar zināt, kādus augļus kāda ciemošanās nesīs.
Tā droši vien būs arī šajos Apes pilsētas svētkos, kad uz Api vedīs visi ceļi tāpat kā pirms pāris nedēļām uz Alūksni. “Kopā sasauc salidojumi, mūsu piederīgie dzimtas kapos un prieks par Apes izaugsmi. Šajā dienā daudzviet jāpagūst, jo uzstājas bērni, jāsatiek radi, kā arī – jāsvin mana dzimšanas diena,” atklāj Z. Uzkliņģe, sarunas noslēgumā atklājot, ka tieši šodien, 23. augustā, svētki ir ne tikai Apei, bet arī viņai pašai. “Vienmēr draugus un radus pa jokam aicinu uz Api, stāstot, ko mana mīļā pilsēta šoreiz man dzimšanas dienā sarūpējusi. Šoreiz man būs Aijas Andrejevas koncerts par baltu velti,” smejas Zita Uzkliņģe.
