Grupas “Bruģis” mūziķis Edmunds Vestmanis šonedēļ atgriezies no Amerikas, kur bija gandrīz divus mēnešus.
Grupas “Bruģis” mūziķis Edmunds Vestmanis šonedēļ atgriezies no Amerikas, kur bija gandrīz divus mēnešus. Lai arī tā jau ir ceturtā reize, kad Edmunds apmeklē pasaules lielvalsti, taču piedzīvotais un redzētais viņu pārsteidzot atkal un atkal.
“Katrā ziņā ikvienam varu novēlēt, lai rodas iespēja vismaz vienu reizi aizbraukt uz Ameriku,” atzīst Edmunds.
Liek novilkt zeķes
Pirmo reizi uz Ameriku viņš devās tieši pirms desmit gadiem. Pēdējā laikā iznācis uz jeņkiem izbraukt katru gadu. “Tur man ir labi draugi, kas uzaicina paciemoties, un es šo iespēju izmantoju,” atzīst Edmunds. Viņš nenoliedz, ka 11.septembra traģiskie notikumi arī viņam izraisījuši bažas. “Nebija varbūt tik lielas bailes lidmašīnā, bet sajūtas – dīvainas. Turklāt lido patiešām daudz mazāk cilvēku, arī pasākumos un sabiedriskās vietās nav tik rosīga dzīve. Teroristu uzbrukumi cilvēkus ir iebiedējuši diezgan pamatīgi,” secina Edmunds. Stingri drošības pasākumi tiekot veikti lidostās ne tikai starptautiskajos, bet arī iekšējos reisos. Pat līdz tādam sīkumam, ka vīriešiem liktas novilkt zeķes.
Taču amerikāņu patriotisms pēc traģēdijas esot kļuvis ievērojami lielāks. “Gandrīz pie visām mašīnām piestiprināti karodziņi un uzraksti “Lepnums būt amerikānim” vai kas līdzīgs. Man radās jautājums, vai viņi ir patrioti vai nacionālisti. Man liekas, ka latviešiem noteikti par tādu uzvedību “piešūtu” nacionālismu,” komentē Edmunds. Bet Amerika, protams, ir lielvalsts, kas ietekmē visu pasauli jebkurā jomā un var atļauties būt arī milzīgi patrioti.
“Tas, ka viņi dzīvo labi, nebija man nekāds noslēpums, bet, iepriekšējās reizes ciemojoties, es jutos diezgan nomākts, ka redzi to milzīgo bagātību un nevari neko atļauties. Tagad es laikam ar to jau biju apradis un centos izbaudīt Amerikas jaukumus arī ar minimālākiem līdzekļiem,” atzīst Edmunds. Pusotrs tūkstotis dolāru
Lielāko laiku Edmunds pavadījis Losandželosā. Viens no viņa draugiem ir Lolita Ritmane – komponista Andra Ritmaņa meita. Latvijā viņš vairāk pazīstams kā Ievas Akurāteres dziedātās “Palīdzi, Dievs” autors. Savukārt viņa meita ir populāra Amerikā. Lolita strādā vērienīgajā kompānijā “Warner Brother” un sacer mūziku filmām, pašlaik viņa strādā pie populārā multiplikācijas filmu seriāla par Betmenu. Par savu veikumu Lolita ir pat saņēmusi “Gremmy” balvu. “Man bija iespēja redzēt, kā viņa kopā ar savu vīru strādā savā mājas studijā. Aprakstīt, kāda ir studija, vienkārši nav iespējams, jaunākā tehnoloģija, ideāli darba apstākļi un rezultāts, protams, ir fantastisks,” atzīst Edmunds. Par vienas dienas darbu, kas ilgst astoņas vai deviņas stundas, vidēji tiekot saņemts pusotrs tūkstotis dolāru.
Venēcija miniatūrā
Ar labvēļu iedoto busiņu Edmunds kopā ar sievu Ivetu, kas no Latvijas atbrauca nedaudz vēlāk, devušies uz Lasvegasu. “Tāda izpriecu pilsēta noteikti pasaulē ir tikai viena. Visi spēlē, un nav iespējams rīkoties citādāk. Mēs arī pamēģinājām, bet, tiklīdz sākām zaudēt, tā ātri apstājāmies. Iesākām ar 75 centiem, un peļņa bija divi dolāri. Redzējām, protams, kā spēlē ar tūkstoš dolāriem. Tāpat kā mēs ar 25 centu monētu. Bet lietpratēji saka, ka bauda esot vienāda, vai spēlē uz lielām vai mazām likmēm,” piebilst cesvainietis.
Visi kazino pārsteidzot ar spožumu un vērienīgumu. “Biju dzirdējis par slaveno “Venēciju” un gribēju to redzēt. Vienreizējs iespaids. Milzīgs komplekss, kur ir ne tikai spēļu galdi, deju zāles, tirdzniecības vietas, restorāni un milzīgi gaiteņi, bet arī uzburta īsta Venēcija minatūrā ar ielām, kurās brauc ar gondolām. Ja vēlies, vari pamēģināt. Un krāšņi šovi, kas notiek katru stundu. Un līdzīgi ir veidoti kazino “Parīze”, “Ņujorka” un citi,” stāsta Edmunds. Nav jau noslēpums, ka amerikāņi aiz savas labās dzīves daudz laika velta ēšanai, tādēļ dažādu ēstuvju pa pilnam esot uz katra soļa. “Mute kust viņiem nepārtraukti, un lielai daļai savs izskats vienkārši neinteresē. Bet Lasvegasā mēs redzējām kovbojus. Pašu rodeo neapmeklējām, bet kovboji patiešām bija glīti, stalti un spēcīgi vīrieši,” secina Edmunds.
Noderētu šaujamais
Lasvegasā Edmundam atgadījies arī nepatīkams piedzīvojums. “Benzīna uzpildes stacijā vēlu vakarā man pretī nāca vairāki puiši un viens man tā ar plecu uzsita. Pirmajā brīdī kļuva karsti un domāju došu pretī. Bet momentā atcerējos jau dzirdēto brīdinājumu, ka viņi kauties neprot – vai nu nošauj, vai nodur,” atceras Edmunds. Tas esot normāli, un labāk, ja nav šaujamā, varoni netēlot.
Vispār, ja vēlies vakarā baudīt dažādu pilsētu jaukumus, labāk konsultēties, kur nav tik bīstami doties, ja nu vienīgi vēlies īstus amerikāņu piedzīvojumus. Edmunds bijis iecerējis vakarā izbaudīt okeāna šalkas Santmonikas pludmalē, bet tur pilns ar bomžiem, kas nelikusies sevišķi labvēlīgi noskaņota sabiedrība. Tāpat bīstami vakaros uzturēties Holivudas apkārtnē.
Novembrī Edmunds vēl pasauļojies, bet decembrī laiks kļuvis vēsāks, temperatūra nokritusies līdz +10 grādiem Celsija. Un sauļošanās prieki izpalikuši.
Pa ceļam no Losandželosas uz Lasvegasu viņš apmeklējis arī atrakciju parku un ieguvis daudz adrenalīna, izmēģinot slavenos “amerikāņu kalniņus”. “Nenoliedzami, izjūtas baigās, uzrauj tevi divdesmit stāvu mājas augstumā un nenormālā ātrumā – sasniedzot pat 200 kilometrus stundā – brauc lejā. Tad liekas, ka ķermenis ir kaut kur aizrauts, bet prāts palicis,” izjūtas komentē Edmunds. Kad viņš izkāpis no trakā braucamrīka, kājās bijis grūti nostāvēt un balss no bļaušanas pazudusi.
Cigarešu paciņa – četri dolāri
“Benzīns ir lēts, par četriem litriem jāmaksā 95 centi, tāpēc mēs ar labvēļu busiņu braucām daudz. Devāmies gan kalnos, uzbraucot apmēram līdz 7000 pēdām virs jūras līmeņa, gan arī vērojām Kalifornijas līdzeno tuksnesi ar kaktusiem,” stāsta cesvainietis.
Viņš novērojis, ja alkohols tāpat kā benzīns ir lēts, taču cigarešu cena palielinājusies, par vienu paciņu jāmaksā vismaz četri dolāri. Lētākas esot arī lidmašīnu biļešu cenas. No Losandželosas līdz Lasvegasai biļete maksā tikai 29 dolāri, bet attālums ir apmēram 500 kilometru.
Edmunda mērķis bijis Amerikā iegādāties arī jaunu sintezatoru. Vienā veikalā tur bijusi lielāka izvēle nekā Baltijas valstu izstādē. “Nopirku tādu instrumentu, par kādu biju sapņojis. Tas maksāja daudz – divus tūkstošus dolāru. Latvijā tas arī maksātu divi tūkstoši – tikai latos. Protams, vēl esmu par to parādā labvēļiem,” uzsver mūziķis.
Pagaidām Edmundam vēl grūti aklimatizēties pēc laika maiņām un jācīnās ar miega trūkumu, bet viņš nenoliedz, ka brauciens devis viņam enerģiju un spēku turpmākiem darbiem un gaitām.
