Alūksnes novada domes pārstāvji nesen Smiltenē tikās ar Veselības norēķinu centra pārstāvi Sigitu Alhimoviču, lai diskutētu par veselības aprūpi. Pārdomās dalās sociālo pakalpojumu un veselības aprūpes jautājumu komitejas vadītājs Ainars Melders.
– Nebiju pareizi izpratis likumdošanu par normām, ka ģimenes ārstam 20 stundas mēnesī jāpieņem pacienti viņu dzīvesvietā, jo tā nav – par to atvainojos ārstiem. Diemžēl pašlaik valsts cenšas pašvaldībām “uztūcīt” arī veselības aprūpes funkcijas, tādēļ cenšamies izprast situāciju un nepiekāpties valstij. Jau tā bieži pašvaldība uzņemas valsts funkcijas, meklējot risinājumus situācijās, lai palīdzētu iedzīvotājiem.
Manuprāt, valstī spēkā esošie Ministru kabineta noteikumi par primāro veselības aprūpi nav uzrakstīti iedzīvotāju interesēs. Valstī jau daudzus gadus runā par “jumta likuma” pieņemšanu veselības aprūpei, joprojām gan tas nav izdarīts, bet pašlaik top. Mums veselības nozarē ir trīs “vaļi” – neatliekamā medicīniskā palīdzība, ģimenes ārsti un lokālās daudzprofilu slimnīcas -, starp kuriem ir domstarpības, ko kuram labāk būtu jādara. Arī tās dzēstu “jumta likums”. Valsts finansējuma sadalē pašlaik koncentrējas uz primāro veselības aprūpi, jo, manuprāt, tiek lobēts medikamentu bizness.
Savulaik iedzīvotāji bija spiesti izvēlēties kādu no ģimenes ārstiem, kas savas prakses vietas ir koncentrējuši Alūksnē un pieņemt pacientus uz pagastiem brauc vien retais. Šobrīd Alūksnes novadā daļai ģimenes ārstu ir ļoti daudz pacientu, citiem – maz, tādēļ Veselības norēķinu centrs pat rekomendē divas nelielas ārstu prakses apvienot. Bet mēs nevaram arī atgriezties padomju laikā, kad bija viens iecirkņa ārsts, jo pašlaik ir laba demokrātiska sistēma. Es gribētu, lai arī katrā pagastā ģimenes ārsts tomēr pieņem pacientus uz vietas un lai katrā pagastā ir šis feldšerpunkts. Tiesa, feldšerpunktos iedzīvotāju apmeklējums ir mazs – vidēji viens cilvēks dienā, tāpēc feldšeriem valsts maksā tikai 0,25 slodzes. Pašlaik gan Alūksnes novada pašvaldībai vēl nav noslēgts līgums ar Veselības norēķinu centru par feldšerpunktu turpmāko darbību. Uzskatu, ka tam jābūt abpusēji izdevīgam, jo pašvaldībai nav jāveic veselības aprūpes funkcijas, bet tikai jāorganizē un jānodrošina pieejamība. Pašvaldībām valsts nedrīkst novelt savas funkcijas, neparedzot tam finansējumu.
Valstī vajadzētu kā šahā izdomāt gājienu uz priekšu: ja kaut ko atļausim, vai kas cits nebūs jālikvidē? Mani baida tas: ja vairāk atbalstīsim feldšerpunktus un ģimenes ārstu prakses, slimnīcu aizvērs. Jāatrod kompromiss, lai visi var pilnvērtīgi strādāt, bet sistēmai jābūt godprātīgai. Bažas rada arī jauno ārstu trūkums novadā. Sāpīgi, ka pašlaik par valsts finansējumu spriež cilvēki, kas paši nekad nav naudu nopelnījuši un sarežģī elementāras lietas. Valstij vispār naudas nav un dzīvojam tikai uz aizņēmuma, “noēdam” pensiju fonda uzkrājumu – cik ilgi? Uzskatu, ka Latvijas valsts apzināti ir uz pašiznīcināšanās ceļa, jo laukos paliek arvien mazāk cilvēku.
