Alūksnes nomalē
Kā mākoņkupenas te vītoli aug seni
Un ceļu norāda uz Laurenceni.
Šis vārds jau vien ir kaut ko vērts,
Ved augšup kalnā trotuār(i)s ērts.
No centra tirgus kņadas tāla
Šī vieta dzīvošanai ideāla.
Var liepu ziedu smaržu gaisā jaust
Un apbrīnot, kā saule riet un aust.
Ir katrai ielai pievilcība sava,
Bet skaistākas par Laurencenes nav(a).
Te viss kā pilsētā un reizē laukos,
Pa logiem veries dabasskatos jaukos
Un tad, kad dvēsele ir atveldzēta,
Var iet uz “Karīnu”, kas prasta nav, ne lēta,
Bet bagātīga gan it visās jomās,
Ka acis apkārt skrien un mēle stomās –
Te viss ir dabūjams, ko vēlies iegādāties,
Un nav par ko ne lamāties, ne rāties.
Un galvenais – lai kāda sāktos diena,
Nav sapīkuša cilvēciņa te neviena.
