Rīga ir mana dzīvesvieta, Alūksne ir mana brīvā laika citadele. Ar Alūksni esmu saistīts jau kopš mazotnes, jo šeit dzīvo mani vecvecāki. Skolas vasaras brīvlaiki šeit ir pavadīti gandrīz visus divpadsmit skolas gadus pēc kārtas.
Un pēc trīs mēnešu prombūtnes, ierodoties Rīgā, man jau bija izveidojusies emocionāla saikne ar Alūksni, ka Rīga man likās jau svešāka pilsēta, kura jāiepazīst gandrīz no jauna.
Alūksne mani piesaista ar to, ka tā ir mazpilsēta ar spēcīgu apkārtējo apstākļu pretstatu lielpilsētai Rīgai. Dzīves ritms, klusuma atmosfēra, dabas klātbūtne un daudz kas cits, kas nav novērojams vai arī grūti sastopams galvaspilsētā. Šos, manuprāt, būtiskos faktorus var izteikti izjust, kad esi no tiem atrauts uz ilgāku laika posmu. Kad cilvēku burzmu, klusuma trūkumu un satiksmes haosu esi pieņēmis par šīs dienas dzīves normu, tad, ierodoties Alūksnē un pieņemot tās vidi, tu esi tuvāk sev.
Protams, esot Alūksnē, ir nācies uzklausīt iebildumus par izklaides vai arī citas kultūrvides trūkumu un arī tās nesalīdzināmo izvēli ar galvaspilsētu. Bet mazpilsētai ir citas „funkcijas” un iespējas, ko piedāvāt tās iedzīvotājiem. Piemēram, Pilssalas estrādei Alūksnes ezerā, pilsdrupu ieskautai, ir ekskluzīva atrašanās vieta, kas pilsētai piešķir savu auru un neatkārtojamību. Pilsētai ir brīvi pieejami ezeri, kuros var brīvi peldēties, makšķerēt, doties izbraukumos ar laivu – tā ir visīstākā romantika un būtībā atslēga uz dvēseles mieru, tehnoloģiski pārsātinātajā laikmetā.
Ja vēlaties relaksēties, nedomāt par steigu un „uzlādēt baterijas” turpmākajiem dzīves izaicinājumiem, droši dodieties uz Alūksni. Tur tas ir iespējams.
