Ir cilvēki, kuri Alūksni skaistāku dara arī no attāluma. Starp tiem noteikti ir SIA “Arhitekta L. Šmita darbnīca” radošais kolektīvs un Mgr. arch. Laimonis Šmits, jo pēdējos gados projektējuši vairākas publiskās ēkas Alūksnē un novadā, izstrādājuši arhitektūras pieminekļu restaurācijas dokumentāciju.
Par viņu radīto tagad priecājas gan alūksnieši, gan pilsētas viesi un tūristi. Aicinājām uz sarunu L. Šmitu, kurš, izrādās, jaunībā bieži ceļojot apmeklējis arī Alūksni, braucot ar motociklu, lai atskatītos uz skaistajām radītajām lietām. Viņš joprojām atminas, kā ēkā, kur tagad ir Bībeles muzejs, kādreiz motociklam uzpildījis degvielu.
– Kā attīstījās jūsu un Alūksnes novada pašvaldības sadarbība?
– Kopš uzņēmuma dibināšanas 1994. gadā esam izstrādājuši daudzu ēku – arhitektūras pieminekļu arhitektoniski – mākslinieciskās inventarizācijas un restaurācijas projektus, kā arī monumentālās tēlniecības pieminekļu, piemēram, 2007. gadā Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes kapa pieminekļa ansambļa Rīgā Meža kapos restaurācijas dokumentāciju un uzraudzījuši restaurācijas darbus. Iespējams, mūsu pieredzi novērtēja Alūksnes novada pašvaldība un 2010. gadā uzaicināja izstrādāt Alūksnes tautas nama arhitektoniski – māksliniecisko inventarizāciju. Tā sākās mūsu sadarbība. Strādājot tautas namā, ievērojām pašvaldības ieinteresētību atjaunot Alūksnes muižas apbūves un parka kultūrvēsturiskās vērtības, un nolēmām turpmāk piedalīties pašvaldības organizētajos projektēšanas iepirkumos. Šī dalība ir bijusi veiksmīga.
– Atminēsimies kopā, kā tapa Alūksnes Kultūras centra projekts!
-Arhitektoniskās kompozīcijas un funkcionālā plānojuma ideja šim projektam radās salīdzinoši viegli, jo koncentrējāmies uz diviem nosacījumiem. Pirmkārt, konkursa nolikumā noteiktā būvniecības budžetā varēja iekļauties, tikai veidojot maksimāli racionālu un kompaktu plānojumu, domājot par katru kvadrātmetru. Otrkārt, kultūras centra būvapjomu kompozīciju ietekmēja toreizējās Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas nosacījums neeksponēt jaunus būvapjomus pilsētvidē skatā no pilsētas centra. Sarežģīti bija “paslēpt” skatītāju zāli aiz esošās brūža ēkas, iekļauties nelielajā teritorijā līdz ezera krastam un saglabāt brūža oriģinālā pagraba daļu zem skatītāju zāles pacēluma. Viegli nebija atrisināt arī detalizēti pārdomātajā telpu programmā paredzēto Kultūras centra daudzfunkcionālo plānojumu. Lielā skatītāju zāle un mazā zāle ar skatītāju telpām, aktieru telpas, kora telpa un administrācijas telpas, Tautas teātrim sava pasaule un disko zāle jauniešiem, arī Tautas lietišķās mākslas studijas telpas. Ceru, ka esam radījuši katra telpu lietotāja specifiskajām prasībām atbilstošu telpu plānojumu un iekārtojumu.
Uzdevums bija radīt akustisku lielo zāli, bet apjoms, kādā varējām strādāt, matemātiski atbilst akustiskās zāles zemākajiem rādītājiem – pietrūka telpas kubatūras. Tomēr rezultāts izdevies izcils! Diemžēl alūksnieši pašlaik to nereklamē kā akustisko zāli, lai gan pārliecinoši varētu to darīt. Es no atzītiem komponistiem dzirdu ļoti labas atsauksmes, viņi iesaka citiem mūziķiem braukt koncertēt Alūksnē, jo šeit skan! Manuprāt, ēka arī ļoti kautrīgi tika nosaukta par Kultūras centru – tai vajadzēja nosaukumu ar intrigu.
Īpaši iepriecina saņemtās vairāku komponistu un izpildītāju atsauksmes par lielās zāles akustiku. To var izmantot arī bez apskaņošanas, turklāt tā ir arī ērta skatītājiem – sēdvietas Alūksnē ir ērtākas nekā koncertzālēs Liepājā, Cēsīs un Rēzeknē. Alūksnes ezera viļņu atspoguļojums zāles griestos nav nejaušība, bet aprēķinos balstīta akustiskās zāles griestu dizaina saspēle ar viļņojošo Alūksnes ezeru, kas ir turpat aiz loga un rada brīnišķīgu ainavu.
– Kā arhitektam, izstrādājot katru no projektiem, jums ir iespēja arī izglītoties.
– Ikviens projekts ir unikāls un prasa rast atbildes uz daudziem jautājumiem. Izstrādājot kultūrvēsturisku objektu atjaunošanas vai restaurācijas projektus, ir jāveic būvvēstures izpēte, kuras ietvaros uzzinām daudz interesantu faktu par autoru, pasūtītāju, būvniecības tehnoloģijām un arī sociāli politiskiem notikumiem. Arī Alūksnes muižas parka likteni ir būtiski ietekmējuši 20. gadsimta politiskie notikumi.
– Pašlaik Alūksnes novada pašvaldības uzdevumā veicat Ķīniešu paviljona un Eola tempļa restaurācijas un atjaunošanas risinājumus.
-Jā, tie jau ir gatavi. Arī peldēšanās vietai “Vējiņi” un pieturas labiekārtošanai Vējakalna ielā. Ķīniešu paviljons ir koka konstrukcijas būve, kas atradās uz arkveida koka tilta iepretim Jaunajai pilij. Paviljons būvēts 18. un 19. gadsimtu mijā un bija saglabājies līdz 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem. Paviljona augšējā galerijā bija koši krāsota mandarīna figūra un stikla zvanu spēle uz mazās būves fantastiski izliektā jumta kores. Savukārt Eola templī pašlaik nav skatāma Eola, vēja pūtēja, seja tā oriģinālajā izskatā – paredzēts to atjaunot. Pašlaik gan šie projekti līdzekļu trūkuma dēļ vēl netiek īstenoti.
– Zinu, ka Alūksnes novadā projektējat objektus arī privātpersonām.
– Jā, pašreiz izstrādājam privātam pasūtītājam kāda ļoti kultūrvēsturiski vērtīga ēku kompleksa restaurācijas projektu.
– Raugoties uz pilsētu arhitekta acīm, kādu redzat Alūksni?
-Alūksnes valdzinājumu izjūtu jau pusi gadsimta, bet grūti noformulēt vienu “odziņu”. Manuprāt, Alūksnes novadā daudzviet ir brīnumskaista daba, bet pilsēta atrodas īpaši ainaviskā vietā. Ezers un unikāls reljefs, mežaudzes un parki veido daudzveidīgu un ļoti mainīgu, dabisku ainavu, kuras vērojums sniedz neaizmirstamu baudu. Alūksniešiem novēlu atjaunot 20. gadsimtā izpostīto kultūrvēsturisko matojumu un ļoti pārdomāti papildināt pilsētas apbūvi ar unikālajā vidē iederīgām, pilsētas attīstību stimulējošu funkciju būvēm. Tad Alūksne būtu brīnišķīga atpūtas vieta! Alūksne ir kā Latvijas Šveices gabaliņš (smaida).
– Ko šodien pasūtītājs vēlas un atļaujas arhitektūrā – biežāk funkcionālus objektus vai mūsdienīgus?
– Mūsdienīgai arhitektūrai jāatbilst gan laikmetīgai estētikai, funkcionalitātei, konstruktīviem un tehnoloģiskiem risinājumiem, gan pasūtītāja ekonomiskajām iespējām. Manuprāt, mūsdienīgas arhitektūras pamatā ir pārdomāts un korekti formulēts projektēšanas uzdevums, projekta autoru būvvietas vides konteksta izpratne un pietāte pret esošo apbūvi vai ainavu, kā arī spēja sabalansēt ieceres izmaksas ar pasūtītāja finansiālajām iespējām. Diemžēl pēdējā laikā būvprojektēšanas iepirkumu dokumentācijā reti iekļauts kvalitatīvs projektēšanas uzdevums un objektīvas kvalifikācijas un pieredzes prasības pretendentiem. Bieži publisko iepirkumu nosacījumi ir profesionāliem un godprātīgiem arhitektiem nepieņemami. Alūksnes Tautas nama rekonstrukcijas metu konkursa pārdomātais ieceres formulējums bija viens no pozitīviem piemēriem, tādēļ varējām pretendēt un sasniegt labu rezultātu.
– Vai ir kāds projekts, ko nākotnē noteikti vēlētos īstenot Alūksnē?
– Viena no nozīmīgākajām publiskajām iestādēm ir bibliotēka. Mūsdienās tā pilda ne tikai klasiskās bibliotēkas funkcijas, bet ir gan tālākizglītības atbalsts, gan daudzpusīgs informācijas un novadpētniecības centrs, gan sabiedriskās saskarsmes vieta. Esam projektējuši daudzas bibliotēkas Rīgā un citās Latvijas pilsētās. Novēlu arī Alūksnē veidot laikmetīgu bibliotēku, un mūsu darbnīca ar prieku piedalīsies projektēšanas konkursā.
Pēc Alūksnes novada pašvaldības pasūtījuma
SIA “Arhitekta L. Šmita darbnīca” izstrādājuši:
◆ brīvdabas estrādes ”Pilssala” rekonstrukcijas projektu un Alūksnes Pilssalas drupu konservācijas ekonomisko daļu;
◆ 2011. gadā uzvarēja metu konkursā un izstrādāja Alūksnes Tautas nama (Alūksnes muižas brūža ēkas) rekonstrukcijas būvprojektu;
◆ Bībeles muzeja ēkas restaurāciju;
◆ Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes “Pienenīte” piebūves būvprojektu;
◆ Viktora Ķirpa Ates muzeja ēkas “Laidars” būvprojektu;
◆ kopš 2013. gada izstrādā Alūksnes muižas parka labiekārtojuma un parka objektu – Fītinghofu dzimtas mauzoleja, Oto Hermanim fon Fītinghofam – Šēlam veltītā granīta obeliska, Pomonas tempļa, Putnu paviljona, Apaļās un Ovālās strūklakas, Ķīniešu paviljona un Eola tempļa restaurācijas un atjaunošanas risinājumus.
