Alsviķiete, matemātikas skolotāja Dace Rateniece 25 gadus strādājusi ar tā saucamajām specmeitenēm, ko padomju gados no visas Latvijas sūtīja uz Alsviķiem.
Alsviķiete, matemātikas skolotāja Dace Rateniece 25 gadus strādājusi ar tā saucamajām specmeitenēm, ko padomju gados no visas Latvijas sūtīja uz Alsviķiem. Tur bija speciālā profesionāli tehniskā skola, kurā nonāca jaunietes, kas bezmērķīgi klaiņoja, neapmeklēja skolu un par kurām tolaik teica, ka viņas “neprot sievietes godu turēt”.
Interesanti būtu uzzināt, kā viņām klājas tagad un kādi ir viņu likteņi. Dažādus šo meiteņu dzīvesstāstus, pārdomas grāmatā “Bet kā ar meitenēm?” apkopojis rakstnieks Andrejs Dripe, kas savulaik viesojās šajā skolā un iepazina tās ikdienu.
Alsviķu 12. profesionāli tehniskā skola tika izveidota sešdesmito gadu nogalē, pēc tam mainījās tās numuri, klāt pieliekot nosaukumu “spec”. “Skola pastāvēja līdz deviņdesmito gadu sākumam. Divdesmit piecu gadu laikā tajā bijis apmēram 2000 meiteņu. Tad, kad skolu likvidēja, tur bija neierasti dīvains tukšums un klusums,” laikrakstam stāsta Dace Rateniece, kas skolā strādāja no tās dibināšanas pirmās dienas līdz pat tās likvidācijai.
Bija divas tautības
“Toreiz noteicošais bija, ka Alsviķi atradās tālu no Rīgas un lielajām pilsētām, tāpēc šādu skolu izlēma izveidot Alsviķos, kur pirms tam bija bērnunams un internātskola. Tur nonāca meitenes no Liepājas, Ventspils, Daugavpils, arī no laukiem. Daudzas meitenes nāca no Madonas, bija arī no Alūksnes rajona. Skolas nodrošinājums tam laikam bija ļoti labs,” uzsver D.Rateniece. Skolu atvēra decembra sākumā, pirmo iemītnieču tajā nebija daudz – līdz 20 meitenēm, viņu skaits pakāpeniski palielinājās – līdz pat 100. Pirmajā gadā skolā atvērtas dažādas klases. Sākumā meitenēm nodzina matus, vēlāk to aizliedza. Skolā mācījās latvietes un krievietes, bijušas arī gruzīnietes. Meitenes tur uzturējās, kamēr pabeidza vidusskolu.
Reizēm uznāca untumi
Pirmajos gados Alsviķu skolā meitenēm lika mācīties, kamēr uzlaboja uzvedību. Vēlāk tur meitenes neuzturējās īpaši ilgi – pusotru gadu vai mazāk. Pilsētas meitenes bija rūdītākas, no tām laucinieces apguva niķus un apmainījās ar negatīvo pieredzi. Galvenais skolas uzdevums bija iemācīt meitenēm arodu – šuvējas, adītājas, kulināres. Skolā varēja apgūt arī dārznieces darba prasmes. Pēc skolas beigšanas sekoja līdzi, lai viņas atgriežas mājās, un palīdzēja iekārtoties darbā.
“Meitenes bija gudras un talantīgas. Uz mācīšanos viņas nebija īpaši mudināmas. Nesen skatījos meiteņu darbus un nodomāju, ka daudz ko meitenes prata, arī skaisti zīmēt, teātri spēlēt,” stāsta D.Rateniece. Vietējie iedzīvotāji bija pieraduši, ka viņas, izliekušās pa logiem, veltīja savus izteicienus un skaļi sveicināja. Tolaik modē bija minisvārciņi, tā meitenes centās pievērst sev uzmanību. Savā vidū lietoja dažādas iesaukas. Problēmas radušās, kad meitenēm sākās untumi – viņas sarīkoja dumpi un mēģināja bēgt. Rīkotas patruļas uz ceļiem, uz Gaujas tilta. Vairumu noķēra uzreiz, citas atrada mājās. Iedzīvotāji meitenes pazina pēc formām, arī rūtainajiem mēteļiem, tāpēc bieži vien, pa laukiem klīstot, viņas tālu netika.
Dzied cietumnieku dziesmas
“Atceros vienu Skolotāju dienu, kad visu nakti staigājām pa skolas teritoriju. Meitenes negulēja un dziedāja dziesmas krievu valodā. Viņām īpaši patika cietumnieku dziesmas,” stāsta D.Rateniece. Bijis gadījums, kad meitenes pa logu pagalmā metušas krēslus, visu, ko vien var izmest, izsakot protestu. Nopietnos starpgadījumos meklēta milicijas palīdzība, taču arī tad viņas paudušas savu bravūrību.
“Skolas teritorijā miliča nebija. Sargu būdiņās atradās dežurantes, tās bija sievietes. Bija viens masveida bēgšanas gadījums, kad visas barā izskrēja pa skolas vārtiem,” uzsver D.Rateniece. Tās, kas vēlējās izkļūt no skolas, izmēģināja dažādus trikus. Rija pat adatas, lai varētu tikt brīvībā – Alūksnes slimnīcā. Citreiz mēģināja ostīt benzīnu vai paslepus ienest skolā cigaretes. Skolā bija karceris – neliela telpa, kurā ievietoja nepaklausīgās.
Apkārt bija sēta
Skolā bija noteikts dienas režīms un disciplīna, notika dažādi pasākumi, arī audzinoši. Uz skolu brauca uzstāties mākslinieki, notika koncerti, darbojās pulciņi. Bija kopīgas balles ar Apes profesionāli tehniskās skolas puišiem, meitenes draudzējušās ar Daugavpils specskolas zēniem, savstarpēji braukuši ciemos. Vasarās un rudeņos bija darbs kolhozā. Bieži organizētas ekskursijas uz Igauniju un pa Alūksnes rajonu. Meiteņu ikdiena atšķīrās ar to, ka viņām nebija brīvības – skolas teritorija bija nožogota ar sētu, to nedrīkstēja atstāt. Viņu agrākajam dzīves stilam bija jāpārvelk svītra, bet to nebija viegli izdarīt.
Gribējās savus skolēnus
Skolas slava bija tālu aizgājusi, pa visu republiku. Tur viņas pazina kā Alsviķu meitenes. “Vienā svētku gājienā Rīgā, kur no Alūksnes rajona piedalījās skolas koris, atskanēja: “Sveiciens Alsviķu meitenēm!” Par to meitenes bija priecīgas,” saka D.Rateniece. Pieredzējusī skolotāja bilst, ka skolā neesot bijis viegli strādāt, taču projām no tās nekad nav vēlējusies iet.
“Reizēm bija tāda sajūta, ka nav savu īsto skolēnu, jo meitenes pabeidza skolu un aizbrauca projām. Laukos dzīvojot, parasti saka: mans skolnieks
(-niece). Arī man tā gribējās,” atklāj ilggadējā skolotāja. Viņa spriež, ka tagad laikam šādā skolā būtu daudz grūtāk strādāt nekā padomju gados. D.Rateniece saka, ka vēlāk dzīvē maz iznācis satikties ar Alsviķu meitenēm. “Viņas izauga, izmainījās. Zinu, ka bijušās audzēknes savas audzinātājas ir aicinājušas uz kāzām,” apgalvo D.Rateniece.
***
Fragments no Andreja Dripes grāmatas “Bet kā ar meitenēm?”
Pēc ievietošanas specskolā, pie tam parasti visspilgtāk tieši pirmajās nedēļās un mēnešos (dažām visu te pavadīto laiku), meiteņu vairumam sākas tas iekšējo pārdzīvojumu stāvoklis, ko apzīmē ar nebrīves psihozi, atrautības kompleksu un tamlīdzīgi. Šis moments novērojams arī zēniem kolonijā un vispār tiem cilvēkiem, kuri atrodas tālu no ierastās vides un tuviniekiem.
Meitenēm tas izpaužas raudulīgā nožēlā par bijušo un savu tuvāko cilvēku sasaldinātā apjūsmošanā, kaut agrāk pret viņiem tās izturējušās vienaldzīgi, pat cietsirdīgi. Viņas iztēlojās, cik turpmāk būs labas, kā mācīsies, strādās, palīdzēs, rūpēsies, katru akmentiņu no mātes ceļa nolasīs.
Pēkšņi viņas sāk jūsmot par puķēm, par dabu, par krāšņiem tērpiem, par visu to, kas atrodas aiz žoga un pašlaik grūti sasniedzams. Dzīve ārpus specskolas šķiet brīnumskaista, cilvēki, kas neļauj tajā atgriezties, – nežēlīgi un briesmīgi, viņas pašas – labas un tīras. Tas ļaunais, kas viņās slēpies, ir bijis agrāk, bet tagad pagājis uz neatgriešanos, tagad viņas ir pavisam citādas, tikai “aprobežotās” audzinātājas to nevēlas redzēt.
