Norvēģijā dzīvojošie latvieši šobrīd vai ik dienu pavisam tuvu redz aļņus. Tie nebaidās un nebēg pat no automašīnām, tāpēc dzīvnieku un spēkratu sadursmes notiek bieži. Daudzi ar dalītām jūtām vērtē aļņu staigāšanu pa ceļiem un māju pagalmiem.
Dilemma – barot vai iznīcināt
“Kopš februāra aļņiem ir grūtāk uzturēties kalnos, tāpēc tie nāk lejā ielejās meklēt ēdamo. Apdzīvotas vietas un ceļi ir ielejās, turklāt bieži vien tie ir šauri un robežojas ar ezeriem, upēm. Tāpēc ne aļņiem, ne arī mašīnām nav, kur sprukt. Lai gan daudzviet ceļmalās ir redzamas brīdinājuma zīmes “Īpaši lieli aļņu bari”, tomēr nereti var manīt arī asiņu pēdas, kas liecina, ka kādam nav izdevies izvairīties no sadursmes ar alni,” stāsta Kaspars Veinbergs.
Arī viņa ģimene, braucot automašīnā, vairākas reizes tikai par mata tiesu ir izbēgusi no sadursmes ar šiem lielajiem dzīvniekiem. Lai gan šādas situācijas gadās arī Latvijā, Norvēģijā tās ir daudz biežākas. Tā kā aļņu skaits šajā valstī ir ievērojams – vairāki simti tūkstoši, iedzīvotāju domas dalās. Vieni uzskata, ka aļņi ir jābaro, jo tiem kalnos trūkst barības, citi domā, ka daļu vajadzētu izšaut. “Trakums, ka tieši tagad ir izpļauti krūmi ceļmalās, kas aļņiem bija labākā barība,” secina K.Veinbergs.
Acīmredzot aļņu ir par daudz
Norvēģijā katras mednieku grupas pārziņā esošās mežu platības ir atkarīgas no tā, cik zemes īpašnieku ar kādām platībām apvienojas. Latvijā mednieku kolektīvam var būt licence, piemēram, uz 6 aļņiem, bet norvēģu mednieku grupa var medīt vairāk nekā 100 aļņus. Turklāt par medījamo dzīvnieku skaitu viņi vienojas paši, bet pašvaldību un galveno medību pārvaldi par to tikai informē. Īpaši tiek saudzētas aļņu govis un buļļi, kuri smagāki par 150 kilogramiem, ar 10 un vairāk žuburu ragiem. Tas nozīmē, ka, pirms alnis tiek nomedīts, tas ir vizuāli jānovērtē. Tiesa, ne vienmēr tas notiek pietiekami ātri, tāpēc alnis paspēj aiziet no šaušanas zonas. K.Veinbergs uzsver, ka norvēģu mednieki ļoti cenšas ievērot medību noteikumus. Ja kāds tos pārkāpj, tad visu atlikušo medību laiku var tikt sodīts, pazeminot viņu dzinēja statusā, turklāt nereti ir spiests maksāt soda naudu. Aļņu medību sezona ilgst vienu mēnesi, bet veiksmīgu medību gadījumā paredzēto aļņu skaitu nomedī jau nedēļas laikā.
Medībām izmanto aļņu suņus
Norvēģu mednieki atzīst medības ar dzinējsuņiem jeb, kā viņi paši saka, ar aļņu suņiem. Katrs kolektīvs ir noslēdzis līgumu ar tāda suņa īpašnieku, kas suni ir iemācījis iet arī pa savainota zvēra pēdām. Bez šāda līguma nav atļauts medīt. Sunim pie kaklasiksnas ir GPS raidītājs, bet medniekiem ir uztvērējs, kas norāda suņa atrašanās vietu. Mednieki savā starpā sazinās ar rācijām. Suns tiek palaists meklēt alni, par tā atrašanu suns paziņo ar spalgu rējienu. Kamēr alnis pārvietojas, suns uzvedas klusu. Mednieki sunim seko, izmantojot GPS. Kad alnis apstājas, mednieki nosaka tā atrašanās vietu, cenšas tam klusu pielavīties. Ņemot vērā kalnaino apvidu, tas nav viegli. K.Veinbergs skaidro, ka aļņi arī nav dumji. Tie cenšas uzkāpt augstāk kalnos vai arī ielīst dziļāk krūmos, kur mednieki nevar pārredzēt apvidu. Gadās, ka aļņu sunim šīs spēlītes apnīk un tas nospriež, ka laiks doties mājās.
