Ir neskaitāmi gadījumi, kad cilvēks gadiem cīnās ar it kā kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas sāpēm, lieto pretsāpju līdzekļus, bet patiesībā vaina slēpjas pavisam citur.
Runa ir par žultsakmeņiem, kas nomoka teju katru ceturto Latvijas iedzīvotāju pēc 60 gadu vecuma. Biežāk tie tiek novēroti sievietēm un cilvēkiem ar lielu ķermeņa masu, grūtniecēm, to veidošanos var pārmantot ģenētiski. Taču arī gados jauni cilvēki no «akmeņu» klātbūtnes organismā nav pasargāti.
Žultspūslis atrodas zem aknas. Tā pamatfunkcija ir uzglabāt un koncentrēt žulti, kas izdalās no aknām. Žultspūslis ir pavisam neliela tilpuma – tikai 35 – 50 mililitri –, tajā veidojas žultsskābes, kas piedalās gremošanas procesos. Attīstoties žultsakmeņi cilvēkam var ļoti traucēt, jo parasti izpaužas ar stiprām sāpēm labajā paribē, īpaši pēc ēšanas, drudzi, sliktu dūšu, temperatūru, skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgs Andrejs Vanags.
«Izšķir divu veidu žultsakmeņus. Tā dēvētos holesterīna akmeņus, ar ko vairāk slimo Eiropas iedzīvotāji, un pigmentakmeņus, kas piemeklē cilvēkus Āzijas reģiona apvidū – tas atkarīgs no ēšanas paradumiem,» stāsta A.Vanags.
Žultsakmeņu pamatā ir paaugstināts holesterīns. Tas veidojas aknās no vielām, ko mēs uzņemam ar uzturu, visvairāk no piena taukiem. Holesterīns nav nevajadzīgs. Normālos apstākļos tas piedalās, piemēram, hormonu sintēzē. Bet, ja tas ir pār mēru, var ietekmēt žultsakmeņu rašanos. Žultsakmeņi var veidoties arī traucētas aknu darbības gadījumos, kad ir iekaisums žultspūslī un apgrūtināta tā iztukšošanās. Tos var veicināt arī nepareizs uzturs – grūti pārstrādājami produkti, pārēšanās, «uzkošana» starp ēdienreizēm, pārāk daudz olbaltumvielu uzturā, nepietiekams šķidruma daudzums. Organismā var attīstīties viens lielāks akmens vai vairāki sīki, kas mēdz radīt lielāku diskomfortu, jo savā starpā berzējas un rada iekaisumu.
Ir virkne faktoru, kas liek domāt, ka sāpēs vēderdaļā vainojami žultsakmeņi. Par sastrēgumu žultsceļos liecina tas, ka cilvēks pēc ēšanas jūt smagumu, sāpes labajā paribē, mutē iespējama rūgtena garša, skaidro A.Vanags. Sāpes var būt lēkmju veidā, visbiežāk naktī vai pēc sātīgām vakariņām. Tās mēdz pavadīt slikta dūša, var būt vemšana, pat ar žulti, arī caureja, kas liecina par aizkuņģa dziedzera kairinājumu. Sāpju lēkmes visbiežāk ir saistītas ar sīku žultsakmeņu pārvietošanos no žultspūšļa kopējā žultsvadā.
A.Vanags skaidro, ka pieejami arī žultsskābi saturoši preparāti, kas akmeņus šķīdina, taču tie ir pietiekami dārgi un, lai sasniegtu vēlamo rezultātu, jālieto ilgstoši. Dzirdēts arī par dažādām augu tējām, kas akmeņus šķīdinot, taču ārsts uz to raugās skeptiski – viņaprāt, neesot tādas brīnumtējas, kas spētu šķīdināt žultsakmeņus kā ledus gabaliņu siltā ūdenī. Organisms pats spēj novērst akmeņu veidošanos un arī tos izšķīdināt, ja vien normalizējas aknu darbība.
«Latvijā žultsakmeņu ārstēšanā izmanto divas metodes. Laparoskopiskā metode – caur četriem pusotru centimetru nelieliem iegriezumiem tiek ievadīts optiskais instruments, un, ārstam raugoties uz operējamo zonu monitorā, notiek operācija. Pacientam pēc šādas ārstēšanas ir ievērojami mazāka operācijas trauma, īsāks rehabilitācijas periods un viņš ātrāk spēj atgriezties darbā. Otra ir tā dēvētā atvērtā operācija, kad pacientam labajā paribē tiek izdarīts liels grieziens un bojājums lokalizēts. Parasti šādas operācijas veic nopietnu iekaisumu un sarežģījumu gadījumos,» stāsta A.Vanags.
Operācijas laikā žultspūslis netiek atstāts – to izņem ar visiem akmeņiem. Cilvēks bez žultspūšļa var mierīgi dzīvot. Taču lielākā komplikācija pēc operācijas ir tā, ka žultsakmeņu slimība var turpināties, akmeņi var veidoties kopējā žultsvadā, un tad ārstēšana jau ir smagāka.
