„Laimīgs tas, kam nav nekā.” Gribu redzēt svētlaimi tā sejā, kuram nāktos rakņāties atkritumu tvertnē.
“Laimīgs tas, kam nav nekā.” Gribu redzēt svētlaimi tā sejā, kuram nāktos rakņāties atkritumu tvertnē.
– Gudra galva nekaunas paklanīties Dieva priekšā, tāpat kā pilna labības vārpa.
– “Stāvēju, dziedāju…” Cepure kā tukša, tā tukša!
– “Man dziesmiņu nepietrūka…” Pilnus diskus piekopēju!
– “Trīcēj”kalni, skanēj”meži…”kad es mājās tenterēju algas dienas vakarā.
– “Stūru stūriem tēvu zeme…” Galilejs tā nedomāja.
– “Kas dārzā, kas dārzā…” Bitīt” matos, vienreiz ķeršu gan!
– “Zvejnieks mani aicināja…” Gaidi vien, kārumniek…
– “Tautiešam(i) apsolīju…” Sveštautiešam atdevos.
– Nespēlē dvēseles stīgas ar netīrām rokām.
– Arī tiem, kas strādā, nereti nav ko ēst.
– Ja tiešām rīta stundai būtu zelts mutē, tā ātri vien būtu tukša.
– Jūs sakāt: meistars no debesīm nekrīt! Bet sporta meistars izpletņlēkšanā?
– “Nāks laiks, nāks padomes,” nodomāja Alfrēds.
– “Kaut, jūriņa, tu man dotu…” Kaut ko vairāk par “didam”!
– “Mīlu mazo Lulu…” ar piegādi mājās.
– “Tautiet”s mani pavadīja mazu ceļa gabaliņ”…” Pati vainīga!
– “Es dziļi glāzē ieskatījos…” Tukša! Un nolādēju vakarnakti…
– “Sadod pa ādu!” visi uzmundrināja bundzinieku.
– Nevazā aiz deguna. Ka netrāpās bullis!
– Paņem acis pirkstos un tu vairs nekā neredzēsi.
– Uz “bieziem kāpostiem” kāro daudz “zaķu”.
– Man ar šo jaunkundzi ir kontrakts.
