Es šoreiz par aizgājējiem.
Tā jau laikam ir – jo vecāks kļūsti, jo vairāk mūžībā aizgājušos cilvēkus pazīsti, un, uzzinot sēru vēsti, aizdomājies par kopīgajiem mirkļiem, kas ikdienā bijuši.
Septembris ir mēnesis, kas man diezko nepatīk, un tam pat nav uz papīra uzliekama iemesla. Tās ir kaut kā beigas un kaut kā sākums, un tādos brīžos parasti kaut kas notiek. Un ne vienmēr labs. Šonedēļ Alūksnes sabiedrību pametuši trīs savā dzīvē ļoti rosīgi kungi, un par katru no viņiem varētu pierakstīt laikrakstu. Ir arī šis un tas uzrakstīts, un man ir bijis prieks un gods to darīt.
Vakar pēc tuvinieku lūguma rakstīju redakcijas atvadu vārdus mūsu ilggadējā lasītāja Luda Baltaisbrenča pēdējai gaitai. Šķiet, vēl tikai nupat viņš ar sirsnīgu smaidu bija ienācis redakcijā, lai padalītos ar savu sporta ziņu vai kādu citu jaunumu erudīcijas konkursu frontē, kuru liels cienītājs pats bija. Abi esam atzinušies, ka ar prieku gaidām “Prāta laboratorijas” spēles Apē, kur vienmēr satikāmies un vēlējām viens otra komandai veiksmes. Diemžēl jaunajā sezonā Ludis vairs nespēlēs… Ņemot vērā, ka L. Baltaisbrencis bija arī liels “Malienas Ziņu” cienītājs un ārštata autors, lepojāmies, ka saņēmām viņa komplimentus un svētību arī jaunajam apvienotajam laikrakstam, kurā nu rakstām līdzjūtību viņa tuviniekiem…
Tikpat rosīgs un optimistisks redakcijā allaž iegriezās ziemerietis Raimonds Elstiņš, kurš arī kopā ar sievu Birutu mums sarūpēja ne vien viņas veidotās krustvārdu mīklas, bet savulaik arī pa kādai lauku olai vai bērzu sulas krūzei. Pēdējā laikā Raimonds, kaut pavisam citas paaudzes cilvēks, bija aktīvi iesaistījies modīgajā Brīvbodes kustībā, un mēs laiku pa laikam kopā ar citām Brīvbodes entuziastēm pielaikojām viņa angļu stila uzvalkus, prātodamas, kā tos ieviest dāmu garderobē.
Savukārt ceturtdien redakcija saņēma sēru vēsti, ka mūžībā aizgājusi Alūksnes policijas leģenda, ilggadējais ceļu policijas priekšnieks Gunārs Jaunzems, par kuru daudziem autovadītājiem ir savi atmiņu stāsti, gan ne vienmēr ar viņiem labvēlīgām beigām. Ar smaidu atceros, ka, ejot uz interviju, vienmēr nācās vispirms noklausīties lekciju par drošu braukšanu, kas dāmām īpaši nevedoties, un tikai tad saņēmu vajadzīgo informāciju. Taču, šķiet, tieši Gunārs Alūksnē izveidoja ceļu uzraudzības dienestu, kura principialitāte izskanēja Latvijas mērogā, un ne viens vien autovadītājs, pārbraucot Alūksnes rajona robežu, kļuva likumpaklausīgāks nekā allaž. Tas ir pārmantojies un uzturēts arī šodien.
