Čupītis. Reiz māmiņai piedzima dēliņš, kas negribēja ēst pieniņu.
Čupītis
Reiz māmiņai piedzima dēliņš, kas negribēja ēst pieniņu. Viņam garšoja tikai čupa -čups konfektes. Un izauga puisītis apaļš kā čupa – čups. Citi bērni ziemā slidinājās no kalna, bet Čupītis nevarēja slidināties no kalna. Puisēns sēdēja bēdīgs. Tad pie viņa pienāca puisēns un teica: “Iesim celt sniegavīrus!” Čupītis piekrita. Viņam ļoti garšoja čupa – čups konfektes. Bet Čupītis ar katru dienu kļuva slaidāks. Jo puisēns tikai dienā sūkāja tikai vienu konfekti. Un cienāja arī citus bērnus.
Lelde Tuče no Balviem
***
Čupa – čups
Reiz māmiņai piedzima dēliņš, kas negribēja ēst pieniņu. Viņam garšoja tikai čupa – čups konfektes. Un izauga puisītis apaļš kā čupa – čups. Citi bērni ziemā slidinājās no kalna, bet Čupītis to nevarēja, jo viņš bija resns. Zēns saēdās čupa – čupus un kļuva vēl resnāks. Viņš tomēr gribēja notievēt. Mamma izstāstīja, kāpēc viņš kļuva resns. Zēns nodomāja: “Kāpēc man bija jāēd čupa – čupi? Sākšu laboties. Dzeršu pieniņu un atkal būšu tievs.”
Un Čupītis kļuva tievs. Tagad viņš varēja ar bērniem pikoties un slidināties no kalna.
Sanda Medniece (7 gadi)
***
Kā sniegpārsliņa palīdzēja Čupītim
Reiz māmiņai piedzima dēliņš, kas negribēja ēst pieniņu. Viņam garšoja tikai čupa – čups konfektes. Un izauga puisītis apaļš kā čupa – čups. Citi bērni ziemā slidinājās no kalna, bet Čupītis stāvēja kalna galā un žēli noskatījās bērnu rotaļās. Cik ļoti arī viņam gribējās nobraukt no kalniņa, bet traucēja resnums. Čupītis pavisam noskuma. Garām laidās sniegpārsliņa, un viņa ievēroja stāvošo puisēnu. Tā uzmetās uz Čupīša ausaines un ierunājās: “Ko esi tik drūms, kāpēc neizbaudi ziemas priekus?” Puisēns smagi nopūtās un sāka skatīties pēc runātājas. “Ar ko es runāju?” viņš ieprasījās. Es esmu sniegpārsliņa, kas nosēdusies uz tavas cepures, bet tu mani neaizskar ar rokām, citādi es izkusīšu.
Tad Čupītis sāka sarunu ar pārsliņu un izstāstīja savas bēdas.
Brīdi valdīja klusums. Sniegpārsliņa padomājusi teica: “Es mēģināšu tev palīdzēt. Bet arī tev vajadzēs sev palīdzēt. No šodienas tu nedrīksti ēst čupa – čups, un mēs nodarbosimies ar skriešanu. Es lidošu lēni pa gaisu, bet tu mēģināsi mani noķert. Es te katru dienu tevi gaidīšu uz nodarbībām, un, nolēkusi no ausaines, tā sāka lēni griezties ap puisēna galvu. Sākās nodarbības. Grūti jau gāja, bet pavasarī Čupītis jau bija tāds pats kā citi bērni. Bet kādu dienu Čupītis vairs nesatika savu draudzeni, bija pienācis pavasaris, un siltie saules stari to bija izkausējuši. Viņš pat nebija pateicies pārsliņai par palīdzību. “Cik labi, ka vēl gadās uzticami un sirsnīgi draugi, kas nelaimē var palīdzēt,” nodomāja Čupītis.
Lindas un Kristapa vecmamma
