Mūsdienu cilvēks baidās no visa. Dažādas fobijas veido visplašākās psiholoģiskās novirzes.
Mūsdienu cilvēks baidās no visa. Dažādas fobijas veido visplašākās psiholoģiskās novirzes. Ir pazīstamas vairāk nekā 500 fobijas.
“Visi, kurus pastāvīgi grauž bailes par īpašuma zaudēšanu, bail tikt vajātam un izraidītam, nokļūt atkarībā, dzīvo nepārtrauktā satraukumā. Viņus moka bezmiegs, tie pārstāj ēst un dzert, kad nabagie, izraidītie un vergi bieži dzīvo tik nepiespiesti un brīvi, kā vajadzētu dzīvot visiem cilvēkiem. Cik ir tādu, kuri baiļu dēļ noslīcinās, nošaujas vai pakaras. Tas liecina, ka šiem cilvēkiem nāve sagādā mazāk ciešanu nekā bailes,” raksta Mišels Monteņs.
Bailes gandrīz neiespējami regulēt
Bailes pie mums nāk no laika, kad zāle bija zaļāka, kalni augstāki un ūdeņi tīrāki, bet cilvēka priekštecis atradās tuvāk dabai. Tolaik visiem dabā bija uzdevums, kas lielākoties reducējās uz katra cilvēka muskuļu spēku — vai nu bēgt, vai cīnīties ar ienaidnieku un dzīvniekiem. Gan vienā, gan otrā gadījumā bija nepieciešama muskuļu un organisma enerģētikas mobilizācija. Krievu zinātnieks Pavlovs uzskatīja, ka bailes ir tas mehānisma sprūds, kas ieslēdz muskuļus forsāžas režīmā. Stresveida impulsi aktivizē uzbudinošo, patīkamo adrenalīna pastiprināto ieplūšanu asinīs, kas veicina muskuļu barošanu ar skābekli un citām nepieciešamām vielām.
Adrenalīns ir sava veida dopings, kas pazemina ķermeņa temperatūru, seja cilvēkam kļūst bālāka, jo asinis atplūst no ādas un kuņģa, bet pastiprināti tiek piegādātas muskuļiem. Krasi pazeminās glikozes līmenis asinīs. Tā ir organisma enerģijas rezerve briesmu brīdī. Vētrainas reakcijas notiek arī smadzenēs. Tikko kādā šūnā sākas panika, tā ķēdes reakcijā izplatās blakus šūnās, kamēr aptver visas smadzenes, bet cilvēks zaudē spēju sakarīgi domāt, un viņā varu pārņem instinkti, līdz bailes norimst. Cilvēkam grūti regulēt to, jo liela nozīme ir iedzimtībai, audzināšanai. Visbiežāk nevar sev pasacīt: domāšu loģiski un neļaušos panikai.
Visu mūžu jāskrien pēc adrenalīna
Adrenalīna izraisīto patīkamo sajūtu dēļ cilvēki izdomā visdažādākos veidus, kā izjust šo baudu. Tie ir īpaši ekstrēmie sporta veidi, medības, lēkšana ar gumiju no liela augstuma un daudzi citi. Izdomai šajā virzienā cilvēkam fantāzijas netrūkst. Viens no tiem ir šausmu un “action” filmu industrija. Hičkoka filmas mūsdienu šausmu filmu zinātājiem izraisa tikai ironisku smaidu, jo tas, kas pirms pārdesmit gadiem šķita šausminošs un adrenalīna izdalīšanos veicinošs, tagad ir “bērna šļupsti”.
Nelaime tā, ka pārdzīvojums (šausmu vai briesmu deva) nepieciešams aizvien lielāks. Tas ir gluži tāpat kā narkomānam, alkoholiķim un tamlīdzīgi. Iespējams, ka katram cilvēkam tas ir individuāli, bet man šausmu filmu žanrs šķiet psihei un veselībai riskants.
Vēl tagad nespēju aizmirst epizodes no mūžā pirmās redzētās šausmu filmas, kuras Latvijā ienāca kooperatīvu dibināšanās laikā astoņdesmito gadu vidū.
Filmas kļūst aizvien perversākas, izklaides aizvien ekstremālākas, lai kārtējā adrenalīna deva cilvēkam būtu gana stipra. Amoka skrējiens pēc adrenalīna visa mūža garumā turpinās.
Bailes, ka nogalinās vecāki
Kādā no pagājušajā gadā Krievijā izdotajiem žurnāla “Ogoņok” numuriem lasīju plašu publikāciju ar vadmotīvu, ka cilvēka lielākās bailes pēdējo gadu tūkstošu laikā ir tikt nogalinātam sava tēva rokām. Filozofi uzskata, ka uz šā ierauga uzrūgusi vēstures mīkla. Vīrieši bieži baidās no impotences, sievietes — no vecuma.
Gan vieniem, gan otriem vienādā mērā piemīt bailes no liftiem, daudzi nekad neriskēs pacelties gaisā lidaparātā. Koncerns “Boing” aprēķinājis, ka korporācijas gada zaudējums šā iemesla dēļ ir apmēram divi miljardi dolāru.
Zinātnieki uzskata, ka šīs un daudzas citas bailes patiesībā ir tikai aizsegs īstajām, kuras jau izspiedusi pat zemapziņa, bet vēl nav aizmirstas — bailes tikt nogalinātam tēva rokām. Visas bailes nāk no bērnības, vēsturiskās bērnības. Sabiedrībā valda mīts par ideālajām attiecībām patriarhālajā ģimenē, kas teju vai salīdzināmas ar dzīvi paradīzē. Diezin vai kāds gribētu tā dzīvot un nokļūt tādā vidē. Tās šausmas, ko par bērnu slepkavībām šodien apraksta dzeltenās avīzes vēl pirms nieka 400 gadiem bija ikdiena. Nevienu toreiz neuztrauca slepkavības, no kurām šodienas cilvēkam mati ceļas stāvus.
Tiem, kuri pēta senās Grieķijas vēsturi, sen ir zināms dīvains fakts par neparastajām zēnu un meiteņu attiecībām. Parasti uz 100 meitenēm dzimst 100 līdz 115 zēnu, bet precīzi zināms, ka 79 Milētas ģimenēs, par kurām saglabājušies dokumenti, ir 118 dēli un 28 meitas. Šīs proporcijas neskaidro dabiski apstākļi.
Atminējums ir vienkāršs un briesmīgs. Gluži tāpat kā romiešu un vēlāk arī citās Eiropas zemēs meitenes nogalināja. Abortu tolaik vēl nebija. Nogalināja arī likumīgos dēlus, kurus dažādu iemeslu dēļ nevēlējās uzturēt. Nogalināja zīdaiņus, kuri par daudz raudāja. Nogalināja gan bagātajās, gan nabagajās ģimenēs.
Ja zēnam bija lielākas iespējas izdzīvot, tad tikai vienam procentam grieķu meiteņu bija māsas. Ārlaulības bērnus, slimos vai invalīdus nonāvēja bez sirdsapziņas pārmetumiem. Domājams, ka vecāki nonāvēja katru otro jaundzimušo. Viņus iemeta upē, ielika podā, lai tie nomirtu bada nāvē, atdeva saplosīšanai zvēriem un putniem.
Musonijs Ruffs, kuru uzskata par Romas Sokrātu, uzstājīgi aicināja cilvēkus nenogalināt savus brāļus. Tie bērni, kuri palika dzīvi, lieliski zināja, kāds liktenis arī viņus varēja piemeklēt. Šis apstāklis katrā bērnā atstāja neizdzēšamu iespaidu.
Bailes tikt pašu vecāku nogalinātam kļuva par galvenajām bailēm daudzu paaudžu garumā un nav pilnīgi izzudušas arī tagad. Saglabājušās ziņas par bērnu iemūrēšanu klosteru sienās 1843. gadā Vācijā. Vēl populārāks bija paradums nogalināt savu ienaidnieku bērnus.
Tikai 20. gadsimts atnesa brīvestību bērniem. Kaut gan vēl gadsimta sākumā bērnus audzināja ar psiholoģiski sadistiskām metodēm, lai tos noliktu uz, kā uzskata vecāki, “īstā ceļa”. Šie bērni vairs nebaidījās no nāves, bet viņiem piemita vecāku ieaudzinātās morāles vērtības.
Tikai gadsimta vidū vecāki sāka pieļaut domu, ka viņu bērni nebūs aklas vecāku kopijas. Tā veidojusies cilvēku sabiedrība, un nevajag brīnīties, ka dažādas bērnu neirozes un fobijas ir tālo dienu atblāzma.
Varbūt bērna tēvs dusmās par saplēsto vāzi uzbļauj bērnam — es tevi nogalināšu. Ar to pietiek, lai vēsturiski veidojušies baiļu impulsi aktīvi iedarbotos.
Fobija – uzmācīgas bailes, kas attīstās dažu psihožu gadījumos.
Ar burtu “A” sākas visas fobijas, kas ir saistītas ar bailēm no kaķiem, aukstuma, vistām, ķiplokiem, ģībšanas, netīrības, vēja.
Akrofobija – bailes no augstuma.
Anglofobija – no Lielbritānijas.
Agarafobija – no visa, kas atrodas ārpus mājas.
Akhuolofobija – no tumsas.
Akustikofobija – no trokšņa.
Agliofobija – no sāpēm.
Androfobija – no cilvēkiem.
Apifobija – no bitēm.
Anthofobija – no puķēm.
Antlofobija – no plūdiem.
Aritmofobija – no cipariem.
Aurofobija – no zelta.
Aviofobija – no lidošanas.
Ablutofobija – no mazgāšanās vannā.
Akarofobija – no niezēšanas.
Ataksofobija – no nekārtības.
Ambulofobija – no pastaigas.
Apeirofobija – no bezgalības.
Aolofobija – no flautas.
Automatonofobija – no vaska figūriņām.
Hemofobija – no asinīm.
Homofobija – no homoseksuāli orientētiem cilvēkiem.
Ergofobija – no darba.
Elektrofobija – no elektrības.
Kathisofobija – no sēdēšanas.
Kaiphofobija – no liekšanās.
Kataskopufobija – no svešas valsts spiegu, nodevēju klātbūtnes.
Klaustrofobija – no slēgtas telpas.
Ksantofobija, leukofobija un kromofobija — no dzeltenas, baltas un jebkuras citas krāsas.
Lutrafobija — no ūdriem, tās piemīt cilvēkiem, kuri sevi uzskata par kukaiņu dzimtas pārstāvjiem.
