Par to, ka bērniem jāuzsāk sistemātiskas mācības, pirms viņi sasniedz septiņu gadu vecumu un uzsāk mācības 1.klasē, liecina gan jaunākie atklājumi zinātnē, gan citu valstu pieredze.
Par to, ka bērniem jāuzsāk sistemātiskas mācības, pirms viņi sasniedz septiņu gadu vecumu un uzsāk mācības 1.klasē, liecina gan jaunākie atklājumi zinātnē, gan citu valstu pieredze.
Pēdējās desmitgades pētījumi smadzeņu darbības un mācīšanās procesa izpētes jomā pierāda, ka mācīšanās uzsākšana agrākā vecumā nodrošina neatsveramas iespējas, kuru neizmantošana ir neatgriezeniska. Vai zināt, ka pirms bērna piedzimšanas cilvēka smadzeņu šūnu skaits palielinās par 250 000 šūnām minūtē (15 miljoniem šūnu stundā)? Bērnam piedzimstot, viņa “lietošanā” ir smadzeņu šūnu miljardu miljardi. Taču tālākajā smadzeņu darbībā svarīgi, cik intensīvi veido saikni starp atsevišķajām smadzeņu šūnām, kas notiek tikai bērnam, apgūstot arvien jaunas zināšanas par apkārtējo pasauli un arvien jaunas turpmākajā dzīvē nepieciešamās prasmes. Zīmīgi, ka bērnībā notiek ne tikai šo saikņu veidošana, bet arī “lieko” – savstarpēji nesaistīto smadzeņu šūnu bojāeja. Faktiski notiek apbrīnojams selekcijas process, kura laikā smadzenes tiek “pielāgotas” noteiktām darbībām, ko cilvēks spēs vai nespēs veikt turpmākajos dzīves gados. Zinot to, ka neizmantotās smadzeņu šūnas neglābjami zūd, jo agrāk uzsākam mērķtiecīgu, pedagoģiski pareizi virzītu bērna izglītošanu, jo labāk.
Arī daudzu attīstīto valstu (ASV, Japānas, Lielbritānijas, Skandināvijas valstu un citu) prakse pierāda, ka agrīnā bērna izglītošanā iespējams gūt vislabākos rezultātus. Piemēram, otro valodu bērni visvieglāk apgūst līdz 10 gadu vecumam. Tas, protams, nenozīmē, ka vēlākos dzīves gados, tas nav iespējams. Ir iespējams, taču ar daudz lielākām grūtībām.
Sagatavo skolai kā sistēmai
Iespējams lasītāji būs ievērojuši, ka izvairos lietot terminu “sagatavošana skolai”. Daru to apzināti, jo faktiski šai terminā ietvertais neapzināti ievirza nevēlamā gultnē pedagogu un vecāku izpratni par piecgadīgo un sešgadīgo bērnu izglītošanu. Akcentējot sagatavošanu skolai, vairāk uzsver sagatavošanu skolai kā sistēmai, nevis sagatavošanu mācīšanās procesam, bet skola ir vieta, kur šim procesam jānotiek. Ja ar sagatavošanu skolai izprot to, ka bērns apgūst mehāniskas lasīšanas iemaņas, pirms viņš spēj izprast lasīšanas jēgu, apgūst mehāniskas rakstīšanas iemaņas, neizprotot, ka rakstīšana nepieciešama, lai paustu savas domas citiem, spēj saskaitīt un atņemt līdz 20 un vairāk, bet neizprot, ka matemātika nepieciešama, lai risinātu tos uzdevumus, ar kuriem bērns sastopas ikdienā, spēj ilgstoši nosēdēt mierīgi, bet nespēj sadarboties ar vienaudžiem, tad panākam pretēju vēlamajam efektu. Lasīt bērns var arī tad, kad liek, taču interese par lasīšanu, vēlme uzzināt no grāmatām arvien ko jaunu nevar rasties tad, kad liek. Tai nepieciešama iekšēja motivācija. Tāpat ar rakstīšanu un rēķināšanu. Izpratne par lasīšanas, rakstīšanas, rēķināšanas un citām tālākai izglītībai nepieciešamām prasmēm nav “iemācāma” ar argumentiem: “Tā vajag, jo tas būs vajadzīgs skolā!” Tā pacietīgi veidojama, balstoties uz izpratni par piecgadīgo un sešgadīgo bērnu attīstības īpatnībām, kā arī vecumam atbilstošu motivāciju un iesaistīšanu daudzveidīgā darbībā.
Tikpat svarīgi zināt un ievērot katra bērna individuālās īpatnības: mācīšanās veidu (stilu) un dažādu prasmju apgūšanas tempu. Tas, ka sešgadīgais vēl nespēj tekoši lasīt tad, kad viņa vienaudzis jau patstāvīgi lasa garākus stāstus un pasakas, vēl neliecina, ka bērnam neattīstīsies lasīšanas iemaņas. Svarīgi, lai pieaugušie, vēlēdamies pasteidzināt vienas vai otras prasmes apguvi (lai bērns lasītu, rakstītu, rēķinātu “kā citi”), neizraisītu nepatiku pret mācību darbu, kuras sekas būs jūtamas visus skolas gadus un var saglabāties uz mūžu.
Pieejai jābūt vispusīgai
Par vispusīgu jeb holistisku pieeju bērnu attīstībai dzirdēts un runāts daudz. Taču vai vienmēr to izprotam un spējam nodrošināt. Izpratne šai jomā nepieciešama pedagogiem un tikpat lielā mērā arī vecākiem. Tikai tad, ja pedagogi, kuri strādā ar piecgadīgajiem un sešgadīgajiem bērniem vienlīdz lielu nozīmi un uzmanību pievērš visām bērna attīstības jomām – intelektuālajai, fiziskajai, sociāli – emocionālajai, kā arī valodai – var runāt par bērna vispusīgas attīstības veicināšanu.
Pārspīlējot kādas jomas nozīmi (visbiežāk tā pat nav intelektuālā joma kopumā, bet tikai atsevišķas tās izpausmes – lasīšana un rakstīšana), pedagogiem, bet galvenais bērniem, neatliek ne laika, ne enerģijas cita pilnveidei. Šai ziņā mēdz grēkot arī vecāki. Paļaujoties uz savu skolas laika pieredzi, viņi nereti pieprasa no pedagogiem to, ko un kā mācījušies paši, bet neņem vērā, ka viņu bērni dzīvo pilnīgi citā pasaulē, kurā svarīgāk ir nevis apgūt kādu noteiktu zināšanu summu, jo tās mūsdienu apstākļos nemitīgi papildinās un mainās, bet iemācīties mācīties patstāvīgi un visu mūžu.
Pirmajā obligātās izglītības posmā būtiski ir iemācīt bērnam mācīties un izveidot interesi par mācīšanos kā procesu, kurš sniedz prieku un gandarījumu, savu spēju apzināšanos un vēlmi tās pilnveidot.
Dabiskā vēlme ir stimuls mācīties
Īpaši akcentējama bērna sociāli – emocionālā attīstība. Pēc garāka vasaras atvaļinājuma pajautājiet savam piecgadīgajam vai sešgadīgajam bērnam, vai viņš vēlas iet uz bērnudārzu, un pozitīvas atbildes gadījumā noskaidrojiet, kāpēc.
Lielākajā daļā gadījumu bērnu atbilde uz jūsu otro jautājumu būs: “Tāpēc ka tur būs Ilze (Gatis, Mārtiņš). Mēs varēsim atkal kopā spēlēties.” Bērns strauji attīstās fiziski, garīgi, emocionāli, taču, uzdodot jūsu 1. līdz 3.klases skolēniem šos pašus jautājumus vasaras brīvdienu pēdējās nedēļās, jūs saņemsiet ļoti līdzīgas atbildes: “Gribu, tāpēc ka atkal satikšu Dāvi, Signi un citus draugus.” Bērna dabiskā vēlme būt kopā ar vienaudžiem, rast prieku no kopīgām darbībām, ko nevar veikt vienatnē, ir ne ar ko citu nesalīdzināms stimuls mācīties. Piecus līdz desmit gadus veci bērni nenāk uz skolu tāpēc, ka viņiem patīk mācīties. Un tad, ja viņi to saka, tā ir vai nu iemācīta frāze vai ļoti retos gadījumos patiesi ļoti agri izveidojusies mācību motivācija. Visbiežāk bērni vēlas iet skolā tāpēc, ka viņi grib būt kopā ar draugiem.
Būtisks pedagoga uzdevums ir palīdzēt katram bērnam rast klasē draugu, ierosināt bērnā pozitīvas emocijas par draudzību ar citiem. It īpaši palīdzība nepieciešama lēnākiem bērniem. Nodrošinot piecgadīgo un sešgadīgo klasē vai grupā draudzīgu, labvēlīgu atmosfēru, bērnu sasniegumi mācībās katrā ziņā būs augstāki nekā klasē, kur valda neiecietība un neprasme sadarboties.
Pasaules ekonomikas attīstības dati liecina, ka divas trešdaļas no pasaules kopprodukta saražo divas valstis – Amerikas Savienotās Valstis ar savu milzīgo dabas un cilvēku resursu potenciālu, un teritorijas un iedzīvotāju skaita ziņā nesalīdzināmi mazākā Japāna. Visā pasaulē to uzskata par Japānas fenomenu, ko izskaidro dažādi – gan ar japāņu fanātiskajām darba spējām, gan īpašo patriotismu. Taču nesen, iepazīstoties ar Japānas sākotnējās izglītības nacionālajiem standartiem (piecgadīgo bērnu apmācībai), citu nacionālo mērķu vidū atrodu: “veidot bērnā piederības sajūtu skolai, prieku un patiku par klases dzīvi”. Socializācija kopš pirmajām skolas dienām ir tas, kam japāņi pievērš īpašu uzmanību agrīnās izglītības posmā un kuru būtu jāpatur prātā arī mums.
Prasīs ievērojamus līdzekļus
Lai gan esmu agrākas bērnu izglītības piekritēja, tomēr izjūtu bažas par to, vai esam pietiekami gatavi piecgadīgo un sešgadīgo bērnu obligātas sagatavošanas skolai Latvijā.
Pirmkārt, pedagogu darba samaksas ziņā. Vai tas, ka valsts budžetā netiek paredzēta visa šim nolūkam nepieciešamā summa zināmā mērā nenosaka, ka daļa bērnu var būt izslēgti no “obligātuma”? Protams, norāde, ka iztrūkstošā summa sedzama no pašvaldību budžeta, šķietami atrisina šo problēmu. Taču, ņemot vērā, ka no pašvaldību maka piecgadīgo un sešgadīgo bērnu apmācības uzsākšana jau tā prasīs ievērojamus līdzekļus klašu iekārtošanai un apgādei ar nepieciešamiem mācību materiāliem, kā arī papildus skolēnu transporta izdevumiem, rodas šaubas, vai šajos makos “atradīsies” pietiekami daudz līdzekļu. Visdrīzāk, ka, rēķinoties ar iespējām, nepietiekami finansēs kādu no jomām – mazāk nekā paredzēts stundu pedagogam, mazāk nekā nepieciešams papildu transporta iespēju, mazāk nekā vajadzīgs mācību līdzekļu un grāmatu efektīvam mācību darbam.
Otrkārt, vai esam gatavi pedagogu papildu izglītības nodrošināšanai? Vai mūsu pedagogi saņēmuši pienācīgu valsts atbalstu profesionālajai izaugsmei, papildu izglītībai, kas nepieciešama, jebkuru jaunu lietu uzsākot?
Piecgadīgais vai sešgadīgais nav tas pats pirmklasnieks tikai par pāris gadiem jaunāks. Strādājot ar šī vecuma bērniem, daudz būtiskāk par “kad sākt” ir citi agrākas obligātās izglītības vecuma ieviešanas aspekti – “kā un kādā veidā” strādāt: kādā veidā vienlīdz ietekmēt visas bērna attīstības jomas, kādā veidā organizēt mācīšanos, ar kādām metodēm, kādus materiālus izmantot, kā nodrošināt vecāku īpašo lomu šajā bērna izglītības posmā, kā panākt, lai šis vecums, kas ir vispateicīgākais regulāru mācību uzsākšanai, nekļūtu par robežšķirtni, aiz kuras bērns uz visiem laikiem zaudētu interesi un vēlmi mācīties.
Treškārt, cik reālas ir visu vecāku iespējas regulāri aizvest bērnu uz skolu, jo piecgadīgo taču vienu nepalaidīsi. Tā būs problēma ne tikai lauku māju saimniecei, kurai darbs dzen darbu, vai pilsētniekam, kurš skrien no viena darba uz otru. Nemaz nerunājot par ģimeņu finansiālajām iespējām agrākai bērnu izglītošanai. Diemžēl daudzi vecāki mūsu valstī ar grūtībām spēj samērot savus ienākumus ar tiem izdevumiem, ko prasa bērnu izglītošana, un papildu divi obligātas izglītības gadi, protams, saistīti ar papildu izdevumiem ģimeņu budžetā.
Zinātne pierāda, ka nozīmīgākais posms bērna sociālajā, intelektuālajā, fiziskajā un emocionālajā attīstībā, kas nosaka tālākās attīstības iespējas, noslēdzas sešu septiņu gadu vecumā. Ieviešot piecgadīgo un sešgadīgo bērnu obligātu sagatavošanu skolai, valstī sperts solis, lai izmantotu šo attīstības potenciālu, taču ir svarīgi jau pašā procesa sākumā nodrošināt visiem bērniem vienlīdzīgu pieeju kvalitatīvai izglītībai.
