Amerikas un Anglijas lidmašīnas turpina bombardēt “Taleban” teroristu bāzes Afganistānā.
Amerikas un Anglijas lidmašīnas turpina bombardēt “Taleban” teroristu bāzes Afganistānā. Ir cietuši apmēram 30 cilvēku, bet nav zināms, vai tie bijuši karavīri vai civiliedzīvotāji. Valsti vēlas pamest bēgļi, taču Pakistāna tos neuzņem. Notikumu ietekmi uz Latviju ir grūti prognozēt, taču ir iespējami jauni terora akti valstīs, kas atbalsta cīņu pret teroristiem.
Vairums Afganistānas un PSRS konflikta militāro operāciju dalībnieku, kas ir iepazinuši šo zemi un tās cilvēkus, joprojām ir pārliecināti, ka Amerikai nevajadzēja sākt karadarbību.
“Sekoju notikumiem, kas vērsti pret terora draudiem pasaulē. Skatos Afganistānas vecās kara laika kartes un vietas, kur biju. Uzskatu, ka bombardēšana šajā valstī neko neatrisinās. Pieredze liecina, ka arī partizānu karš nedod rezultātus. Turklāt ne jau valsts ir vainīga, un karadarbības rezultā cieš civilie iedzīvotāji,” uzskata trapenietis Guntis Zariņš.
Ir jāatrod kompromiss
Viņš pusotru gadu atradās 40 kilometrus no Pakistānas robežas padomju armijas daļā, kur bija divi latvieši. G.Zariņš domā, ka Osamu bin Ladenu neizdod ticības dēļ, jo “Allahs viņiem nozīmē vairāk nekā viss pārējais”. Turklāt tas neko neatrisina. “Viņš nav vienīgais terorists. Ir svarīgi viņu izolēt kā terora aktu finansētāju. Bet tā ir vesela sistēma, kas ir Amerikā un Eiropas valstīs,” akcentē G.Zariņš.
Viņš atzīst, ka afgāņi ir viltīgi un atriebīgi. Ja apšaudē trāpīja govij, tad pie apmetnes izkāra atriebības karogu. Armijas daļas komandierim vajadzēja vienoties, ka zaudējumu kompensēs ar degvielu, lai salīgtu mieru. “Iespējams, ka arī tagad izdotos atrast kompromisu sarunās, nevis ar karadarbību. Miera vārdā no kaut kā ir jāatsakās un kaut kas ir jāziedo,” domā trapenietis. ASV ved humāno palīdzību afgāņu bēgļiem. Taču nav zināms, vai visi to pieņems. Tā ir nabadzīga, bet lepna un sīksta tauta.
Spridzekli ievieto pildspalvā
G.Zariņš norāda, ka tikai labi sagatavoti karavīri var doties uz Afganistānu. Padomju armijā puišus apmēram pusgadu gatavoja kaujas operācijām kalnos un ļāva pierast klimata apstākļiem. “Tagad karavīru fiziskā sagatavotība nav tāda. Mūs dzenāja pa kalniem un tuksnesi bez ūdens, un tas norūdīja,” atceras G.Zariņš. Viņš redzēja, kā ievaino un krīt biedri, bet nezina, cik gāja bojā, jo šādu informāciju nedeva vai arī tā bija neprecīza.
Afgāņi jau pirms desmit gadiem bija “speciālisti” spridzekļu izgatavošanā. Tos iemontēja cigarešu paciņā vai pildspalvā un vīnogulājos sakāra granātas. Virešu pagasta iedzīvotājs Agris Ķelps atzīst, ka vajadzēja skatīties, kur liek kāju. Viņš domā, ka desmit gadu kara pieredze liks atteikties no karadarbības. “Ja kāds gribēs nopelnīt, tad varbūt dosies uz Afganistānu. Man ir ģimene, un es to nedarīšu,” saka A.Ķelps. Viņš karoja pie Pakistānas robežas, un televīzijas raidījumos atpazīst vietas, kur bijis. Arī trapenietis Elvijs Jēģeris bija netālu no Kabulas. Viņš nevienam neiesaka doties uz šo valsti. “Varonis ar to nekļūsi, bet dzīvību zaudēt nav liela māksla,” secina E.Jēģeris.
Cīņa nav bezcerīga
Tomēr Afganistānas kara dalībnieki neuzskata, ka nevar uzveikt teroristus.
“Ar bombardēšanu nepietiek. Ir vajadzīgi speciāli trenēti profesionāli karavīri kaujas operācijām, lai iznīcinātu teroristus. Citiem tur nav, ko darīt. Un latviešu nav tik daudz, lai brauktu vēlreiz uz šo valsti,” ir pārliecināts Guntis Drīlis.
Viņš atzīst, ka bez karadarbības neiztikt, ja Osamu bin Ladenu neizdod labprātīgi.
