“Jebkurš dzīvē satiktais cilvēks ir mans skolotājs, un ieguvusi esmu gan no tiem, kas mani pēla, gan no tiem, kas cēla. Jebkura situācija ir dota, lai no tās mācītos. Mēs vienmēr satiekam tos cilvēkus, kuri mums ir jāsatiek,” saka ilggadējā Jaunlaicenes tautas nama vadītāja Māra Svārupe, kura pēc 20 gadiem šajā amatā pārtraukusi darba gaitas.
Lieldienas ir pārmaiņu laiks, un tāds tas šobrīd ir arī Mārai, tādēļ satiekoties runājām gan par to, kādas ir viņas pārdomas, atskatoties uz paveikto Jaunlaicenes pagasta kultūras dzīvē, gan par izjūtām, darba gaitas beidzot, un cik liels spēka avots mūsu ikviena dzīvē ir ģimene.
– Ar kādām izjūtām tu sagaidi Lieldienas?
– Man 20 gadus Lieldienas bija darbs un es tās neizjutu kā svētkus. Vienmēr, kad pirmajās vai otrajās Lieldienās Opekalna baznīcā bija dievkalpojums, bieži vien tajā laikā bija arī pasākumi. Man būtu gribējies būt dievkalpojumā, bet maizes darbs ir maizes darbs… Ja es teiktu, ka man Lieldienas nozīmē kaut ko īpašu, tā nebūtu taisnība. Neatceros, ka mūsu mājās bērnībā tās būtu svinētas. Šur tur kādam kaimiņam bija iekārtas šūpoles pagalmā, kur mēs šūpojāmies, bet ar olu krāsošanu nenodarbojāmies. Kopš man ir mazbērni, sestdienā gan mājās krāsojam olas. Esmu pētījusi folkloras materiālus, un pēc senču tradīcijām Lielā diena ir tad, kad diena kļūst garāka par nakti un iestājas pavasara ekvinokcija. Kad veidojām programmas folkloras kopai “Putnis”, meklējām materiālus par Lieldienām grāmatās, periodikā, Olu krāsošana sākusies nesenā pagātnē. Tautas dziesmās minētas baltas, sidraba, zelta oliņas, bet raibas retāk. Kaut olu krāsošana bijusi plaši izplatīta, par to saglabājusies tikai viena tautas dziesma. Patiesībā tikai ziemeļu tautām palikusi tradīcija olas krāsot ar dabīgiem augu valsts materiāliem. Šūpošanās Lieldienās raksturīga galvenokārt Baltijas valstīm.
– Lieldienu pasākums pagastā tev šogad vairs nebūs jāorganizē. Par ko ir vislielākais gandarījums pēc 20 gadiem kultūras darbā?
– Pēdējā darba dienā pasēdējām kopā ar kolēģēm, ar kurām ilgāk kopā strādāts, un viņas man prasīja, kas visvairāk palicis atmiņā. Nekad nebiju apmierināta ar paveikto, vienmēr šķita, ka kaut kā ir pietrūcis vai bijis par daudz. Tomēr divi pasākumi ir patikuši – pirmā ūdensrožu nakts 2010. gadā, kad pie mums bija atbraukuši francūži. Iepriekšējā gadā kopā ar “Putni” bijām pie viņiem kopā ar “Jandālu”. Plosti vizināja cilvēkus pāri Pilsdambītim, visus sagaidīja Vārava un Pirāti, bija brīnišķīga noskaņa. Un otrs pasākums aizpagājušā gada rudenī – “Veļu laiks latviešu folklorā” kopā ar “Putni”– tik jauks un sirsnīgs, kaut uz to atnāca tikai četri cilvēki… Gandarījums pašai bija ļoti reti, taču tagad, skatoties fotogrāfijas, domāju, cik daudz lielisku pasākumu ir bijis. Daudz ko uzsākām pirmie, piemēram, pagasta svētku rīkošanu, akmeņu apgleznošanu, apgleznojām autobusu pieturu. Ir daudz padarīts, bet tas ir cilvēku kopīgs darbs, vienam nekad nevar visus nopelnus pierakstīt. Pagastu kultūras darbiniekiem vienmēr svarīgs ir pagasta vadības atbalsts, un man tas bija, īpaši no Rasmas Mucenieces un Daigas Rēdeles.
– Jaunlaicenes tautas namā tavas darbības laikā tika izveidoti vairāki amatierkolektīvi, kas guva panākumus ne tikai Alūksnes novadā, bet arī aiz tā robežām…
– Visi bija spēcīgi – sieviešu vokālais ansamblis, folkloras kopa “Putnis”, amatierteātris “Jumts”. Man ir ļoti žēl, ka folkloras kopa pašlaik ir pārtraukusi darbību, bet ceru, ka tiks rasts risinājums, ka jaunā tautas nama vadītāja Agija Plauģe kopā ar pārvaldes vadītāju Ivetu Vārtukapteini atradīs risinājumu. Tas ir gluži vai mans bērns, ko izlolojām kopā ar Izoldi Krūmiņu un Rasmu Mucenieci, arī pateicoties toreizējai Alūksnes rajona kultūras dzīves vadītājai Astrīdai Bēterei. Folkloras kopa tika izveidota 1999. gadā. Šogad tai būtu 20 gadi. Pirmā tās vadītāja bija Sandra Oto, bet pēc tam – Inga Ārste. Cik daudz mēs abas ieguvām, meklējot materiālus mūsu programmām – ne tikai kolektīvam, bet arī pašas sev. Nosaukumu folkloras kopai meklējām Rasmas Harju gramatā. Atradu divus šķietami piemērotus vārdus – spriņģis un putnis. Izdomājām, ka mēs – tādas gruntīgas sievas – nekādas spriņģotājas nevaram būt, bet būsim “Putnis”. 20 darbības gados esam ieguvuši daudz draugu, tikai divas reizes neesam piedalījušies folkloras festivālā “Baltica”. Pirmajā reizē neizgājām atlasi, jo toreiz bija visai aptuvena nojausma, kā pareizi veidot programmu, bet saņēmām uzslavu par labām balsīm, pamudinājumu mācīties un strādāt tālāk, un to arī darījām…
Ar amatierteātri “Jumts” pēdējā skatē dabūjām Augstāko pakāpi, bet caur kādiem ērkšķiem… Kolektīvā bija daži cilvēki, kuri nāktu kaut nakts vidū un izkārtotu visas savas lietas, lai tiktu uz mēģinājumiem vai izrādēm. Amatierteātri ilgus gadus to vadīju bez atlīdzības, tikai pēdējos gados maksāja. Ceru, ka būs kāds, kurš uzņemsies tā vadību. Esmu apņēmusies strādāt ar pensionārēm, jo viņas to vēlas un ir tik apzinīgas. Jau otrajā, trešajā nedēļā, nākot uz mēģinājumiem, ir iemācījušās tekstu. Cik viegli ir strādāt ar cilvēku, kurš zina, kas viņam ir jāsaka! Varbūt man bija autoritatīvs vadīšanas stils, bet gribējās, lai par kolektīviem saka labus vārdus, lai cilvēkiem patiktu, lai nav kauns skatīties, kas notiek uz skatuves.
– Laukos arvien samazinās iedzīvotāju skaits un tas ir ietekmējis arī kultūras iestāžu darbu. Kā tas bija jūtams Jaunlaicenē?
– Kad aktrise Regīna Devīte atbrauca uz Jaunlaiceni ar monoizrādi “Visa mana dzīve”, uz to atnāca 12 cilvēki. Viņi zināja, ka aktrise spēlē Zentu “Ugunsgrēkā”, bet nezināja, kas tajā izrādē būs. Tā nebija komēdija, bet dramatiska izrāde. Kas jau nenāca uz pasākumiem, tas arī nenāca, lai ko arī piedāvātu. Bija cilvēki, kas acīs pateica: “Man nepatīk tie pašdarbnieki, es braucu labāk uz profesionāliem māksliniekiem.” Es neuzskatu, ka, piemēram, Normunds Zušs ir profesionāls mākslinieks. Bet tā, protams, ir gaumes lieta. Ja paskatās pasākumu fotogrāfijās, nav vairs zālē to, kuri ir Opekalna kapos, tādi, kā mana mamma, Mollijas tante (Mollija Cukurkalne – D. P.),Ārija Ratsepa, tie, kuri ir aizbraukuši uz ārzemēm. Uz pasākumiem nenāca arī pašdarbnieki. No teātra uz ārzemēm aizbrauca Vaida Jāņekalne, Valērijs Grigorjevs – lieliski aktieri! Viņu trūkums bija uzreiz jūtams. Inga Raudiņa tagad ir atgriezusies, bet vairs nedzīvo Jaunlaicenē. Nav vairs fiziski to cilvēku Jaunlaicenē. Domāju, ka līdzīga situācija ir manām bijušajām kolēģēm citos pagastu tautas namos. Daudzi pagastu iedzīvotāji tagad apmeklē Alūksnes Kultūras centru. Bija mums pāri, kas regulāri nāca uz pasākumiem Jaunlaicenes tautas namā. Pēdējā laikā viņi vairs to nedarīja, bet cik es braucu uz Alūksni, bija visos pasākumos.
– Kādu tu saredzi pagastu tautas namu nākotni?
– Katrā pagastā ir kaut kas savdabīgs. Būs pagasti, kur darbosies deju kolektīvi, kāds koris, kā, piemēram, Jaunalūksnes pagastā. Nesaredzu, ka tāds modelis, kā pašlaik, varēs pastāvēt turpmāk. Tautas nami vairāk būs kā sabiedrības centri, kuros darbosies interešu grupas. Mēs mēģinājām organizēt šūšanas nodarbības, dārzkopību, bet arī tad cilvēki beigās vairs nenāca. Šūšanas nodarbības apmeklēja četras jaunlaicenietes, pārējās brauca no Alūksnes. Manuprāt, labs piemērs šajā ziņā ir Mālupes saieta nams, kur savu nišu ir atradušas rokdarbnieces. Labi strādā Marina Ramane Alsviķos, aktivizējot pagasta pensionārus. Arī mēs izmēģinājām aicināt cilvēkus, jo vajag kādreiz ko saturīgu dzirdēt vai redzēt, bet dažreiz – sanākt kopā vienkārši tāpat. Ir pienācis laiks pašiem izrādīt iniciatīvu, ne tikai gaidīt, kad kaut ko pienesīs uz paplātes. Es saprotu, ka daudzi cilvēki tagad ir depresijā. Bet vajag pārvarēt sevi un iesaistīties, jo visapkārt tik daudz kas notiek. Taču atklāti sakot, es arī neietu uz visiem pasākumiem, jo ir iespēja izvēlēties.
– Vai bija viegli vai grūti kultūras darbu savienot ar ģimenes dzīvi?
– Kad sāku strādāt tautas namā, mani bērni jau bija pieauguši. Bet visi ir bijuši iesaistīti šajā procesā. Dēls Kaspars bija arī folkloras kopas dalībnieks. Meita Zane strādā Apē bērnudārzā un kopā ar Santu Sāri – Geržu ir vadījusi pasākumus. Otra meita Kristīne strādā Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā, esmu pierunājusi viņu spēlēt vienā izrādē. Viņa ir dziedājusi arī ansamblī. Sākotnēji visa ģimene – arī mani brāļi un māsa – nāca palīgā, kad veidojām lielos pasākumus, mazāk – cilvēki no malas. Vīrs gan pēdējos gados pateica, ka viņam esot diezgan, tikai dēlu Kasparu pierunāju. Man ir mazliet žēl, ka ģimene ir zaudējusi no tā, ka es neesmu bijusi mājās vai kādos notikumos. Nekad neesmu bijusi mājās Lieldienās vai jūlija pēdējā sestdienā, arī visu nedēļu pirms tam mājinieki mani neredzēja. Nekad neesmu izbaudījusi svētkus kā apmeklētāja. Vienmēr esmu dzīvojusi stresā, un kapu svētkos, kad vajadzētu būt mierīgai un rimtai, nekad tas nav izdevies. Sēžu bez domām, bez sajūtām, jo ir tāds pagurums, ka vienkārši nav spēka. Ir bijuši svētki radu ģimenēs, kur neesmu varējusi aiziet vai aizbraukt darba dēļ. Tomēr kopumā 20 gadi kultūras darbā ir bijuši skaisti un svētīgi.
– Vai tagad, kad vairs neej uz darbu, tā visa nepietrūkst?
– Pašlaik ļoti labi jūtos mājās. Es nesaku, ka tā būs visu laiku. Bet šobrīd domāju, ka varbūt viss notiek tā, kā tam jānotiek. Jābūt pauzei, lai neieslīgtu rutīnā un nebuksētu uz vietas. Varbūt kaut kam bija jāmainās. Dzīvē nekas nenotiek nejauši, Paulu Koelju ir teicis: “Ir jāļauj aiziet pagājušam, izdarītam un jau notikušam. Ir jābūt gatavam saņemt kaut ko jaunu, jaunas iespējas.” Tas ir gandrīz kā par mani. Pēdejā laikā jutos iztukšota un gandrīz vairs nebija ideju. Likās, ka tikai eksistēju, ka nav vairs nekā, ko dot. Laikam jāpiekrīt, ka radošā profesijā nevar strādāt ilgāk kā piecus gadus. Es nejutu vairs piepildījumu tam, ko darīju, un diezgan ilgi briedu tam, ka iešu projām. Uzskatu, ka kultūras darbā ir jāienāk jauniem cilvēkiem. Lai kļūdās, dabū punus, bet viņiem ir cits skatījums. Mūsu paaudze jau ir ieslīgusi rutīnā.
– Tu teici, ka viss paveiktais ir kopīgi darīts darbs. Kuri bija tie cilvēki, kas tev sniedza pleca sajūtu?
– Visradošākais laiks bija, kad strādāju kopā ar savu mammu Izoldi Krūmiņu. Viņa bija ļoti radoša, mūsu kopīgajās “prāta vētrās” dzima daudz ideju. Mammai bija 60 gadi, kad viņa tika pierunāta strādāt par kultūras darba organizatori, bet pēc pusotra gada sacīja, ka vienai tas vairs neesot pa spēkam. Rasma Muceniece negribēja pieņemt mani darbā, jo man neesot vajadzīgās izglītības. Taču Astrīda Bētere iebilda, ka tādas neesot arī citām tautas namu darbiniecēm, lai nākot uz kursiem. Tā kādu laiku mēs bijām divas kultūras darba organizatores. Kad Izoldes vietā uz bibliotēku atnāca strādāt Iveta Šķepaste, daudzi mūsu savienībai neparedzēja ilgu mūžu, jo abas esam diezgan šerpa rakstura. Taču šis paredzējums nepiepildījās. Iveta man bija lieliska kolēģe. Viņa ir precīza, pārzina datoru, tehnoloģijas. Var ticēt vai neticēt, bet mēs abas pa šiem gadiem ne reizi neesam sastrīdējušās. Ir bijušas domu apmaiņas. Tas ir loģiski, ka vienmēr nav iespējams būt vienisprātis. Šos ilgos darba gadus mans balsts bija arī Inga Ārste, un viens no lielākajiem palīgiem – apkopēja Maija Pilskalniete.
-Mūsu sarunas noslēgumā gribas pavaicāt, kas ir tavas dzīves lielākā vērtība?
Tā ir mana ģimene. Jebkuram cilvēkam tā vajadzētu būt, jo nekas to nevar atsvērt. Kad mamma bija dzīva, 2. janvārī, kad viņai bija dzimšanas diena, arī brāļiem to vienmēr atgādināju, lai arī viņi to, protams, zināja. Ar vīru Valdi šogad nosvinējām 40 gadu kāzu jubileju. Kurā ģimenē gan nesastrīdas, bez tā jau nevar iztikt, bet man ir liels gandarījums, ka visos svētkos mūsu bērni un mazbērni ir mūsu mājās. Kad jādara lielāki darbi, tad arī. Man ir pieci mazbērni un arī viņi lielos darbos ir klāt. Necenšos savas bēdas likt bērniem uz pleciem. Man šķiet, ka viņiem ir ar mani jādalās arī savās neveiksmēs. Ja kaut kas neveicas, kur citur atgriezīsies, ja ne pie savējiem?
