***

Mana pasaule darināta no vismīļākās mammas…

Mana pasaule darināta
no vismīļākās mammas,
no vismīļākā tēta,
no viskarstākās vasaras,
no visbaltākās ziemas,
no skolotājas visgaišākā smaida,
no dzīves mierīgas,
no viszilākajām debesīm,
no Dieva mīlas un Svētības.
Reinis Mednis
Mans mīļais Jēzus Kristus,
Kas esi debesīs,
Svētī mūs:
Dienā ceļā uz skolu,
Naktī – mierā dusēt mājās!
Lai mēs būtu drošībā
No visa sliktā.
Tu esi Dievs debesīs,
Tu mūs radīji!
Gan cilvēkus, gan dzīvniekus,
Gan pasauli šo.
Katru dienu redzu to,
Kā pasaule mainās,
Bet nevaru es saprast,
Kur esi Tu?
Es vēlos Tevi redzēt!
Kur Tu esi, kur Tu dzīvo?
Bet tagad es to nevaru,
Jo neesmu paradīzē!
Es zinu tikai to,
Ka Tu esi visur,
Visu zini, visu redzi,
Visus mīli mūs.
Bet mēs mīlam Tevi!
Elīna Ļitviņenko
Esmu dzimusi pilsētā,
Kur tulkota Bībele pirmā.
Un ozolu vainagā,
Lūk, mana pilsēta sirmā.
Zem ozolu vainagiem kupliem
Es atsēstos atvilkt elpu
Un spēlēju spēles ar stariem,
Un nejūtu laiku, ne telpu.
Tad atveru Bībeli
Un radu savu pasauli,
Ar asarām, smaidu un prieku sejā,
Ar dziļu domu – lai labāk būtu.
Lai labāk ir zivīm tumšā dzelmē,
Lai labāk ir zvēriem un čūskai svelmē.
Lai koki un zāle zied un zeļ,
Lai bite nevienam neiedzeļ.
Par spēku, par viņu – pirmo,
Par vīrieti, par akmeni, kas nenosirmo,
Par margrietiņām, maigumu un sauli,
Par sievieti – no viņa viņai kauli.
Es atveru Bībeli
Un radu savu pasauli,
Radu debesi burvīgi zilu
Un klajumu sulīgi zaļu.
Radu plašumu putniem,
Un zvēri nav būros,
Dodu ķermenim vaļu,
Mīlestībai vārdu skaļu.
Tālāk vairs negribas iet,
Viss man tik ideāli šķiet.
Ja nebūtu iejaukusies viņa,
Šī nejaukā viltībiņa.
Tas aizliegtais auglis,
Tas saldākais šķiet.
Divi kumosi lēni un saldi
Manas Bībeles vākus aiztaisa ciet.