“Dzīve ir kā ātrvilciens un man tāpat kā jums ir grūti paskatīties uz to no malas, jo mēs visi kopā esam ar to ātrvilcienu braukuši,” tā, vērtējot Latvijas 15 gadus Eiropas Savienības sastāvā, saka politologs Filips Rajevskis.
Viņš uzsver, ka galvenais, ko esam ieguvuši šajos 15 gados Eiropas Savienības sastāvā, ir tas, ka mēs kā pašu par sevi saprotamu sākam uztvert zināmu dvēseles mieru. Jo visur cilvēkiem tas nav pašsaprotami.
Garlaicīgas vēlēšanu programmas nozīmē izaugsmi
Lai novērtētu kādus procesus, ir jāpaskatās no malas. “Ja cilvēki ir kaut kur no malas skatījušies, kā mēs traucamies ātrvilcienā, tad viņiem būs savādāks viedoklis par to, kā Latvijai ir klājies šos 15 gadus Eiropas Savienībā. Man reiz bija saruna ar kādu kolēģi no Šveices, kurš teica: “Jums ir tik interesanta dzīve! Manā dzīvē nekas interesantāks kā Berlīnes mūra sabrukšana nav noticis, savukārt jums te viss kūsā!” Savukārt, parunājot ar savu māti, man šķiet, varbūt pat par daudz kūsā. Man ir pāri četrdesmit un es esmu piedzīvojis četras naudas reformas, bet mana mamma – septiņas, un es vēl neskaitu divas Otrā pasaules kara naudas reformas,” saka F. Rajevskis.
Līdz ar to politologs atzīst, ka galvenais, ko esam ieguvuši šajos 15 gados, kopš esam Eiropas Savienības sastāvā, ir tas, ka mēs kā pašu par sevi saprotamu sākam uztvert mierīgu ikdienu, kaut arī paši to varbūt neapzināmies.
“Vairs nav tā, ka katrs gads nāk ar zināmām pārmaiņām. Mums visu laiku nav pārmaiņu trauksmes sajūta. Pat politisko partiju priekšvēlēšanu programmas paliek garlaicīgas! Esmu tās visas izlasījis – garlaicīgi! Un es sajutos mierīgs,” vērtē politologs.
Brīvība izvēlēties
Garlaicīgas programmas nozīmē to, ka “mēs esam spēruši zināmus soļus uz priekšu.” “Parasti ir tā, ka sasola to, ko nevar izpildīt. Protams, mums gribas, lai kaut kas mainītos uz labo pusi, un ieteicams, lai tas notiek rīt uz pusdienlaiku, taču sevi un vēlētājus cienoši cilvēki neko nesola rīt uz pusdienlaiku, jo saprot, ka tā nenotiek. Pārmaiņas notiek lēnām, reizēm pat vispirms tikai mūsu apziņā un tikai tad mums apkārt. Nav iespējams “pārlēkt” kādiem attīstības posmiem vai grūtībām pāri. Mūsu cilvēciskā attīstība 29 neatkarības gados veidojusies no sākumpunkta, kas bija ļoti nepatīkams, līdz punktam, kurā mēs esam ļoti brīvi savās izvēlēs. Brīvi tajā, kā mēs organizējam savu dzīvi,” vērtē politologs.
Viņš norāda, ka šodien cilvēki kā pašu par sevi saprotamu uztver to, ko mums Eiropas Savienība ir devusi. “Par to varam diskutēt, bet, piemēram, vai esam apzinājušies, cik svarīga ir brīvība pārvietoties pa Eiropu, brīvība izvēlēties, kur mēs gribam dzīvot un strādāt? Jā, tas ir sāpīgs jautājums tādēļ, ka daudzi cilvēki ir no Latvijas aizbraukuši, bet, ja mēs viņiem pajautātu, vai viņi grib, lai atgriežas deviņdesmitie gadi, kad šīs izvēles izbraukt nebūtu, domāju, ka 90 procenti pateiks – nē,” saka F. Rajevskis.
Varam koncentrēties uz
savu darāmo
Kaut arī tas šķiet dīvaini, politologs uzsver, ka emigrācijas process nesis ieguvumus arī palicējiem. “Aizbraukušo un atbraukušo cilvēku bilance uz politiķiem iedarbojas daudz sāpīgāk un ietekmīgāk nekā reitingi vai politiskās norises šeit uz vietas, Latvijā, jo minētā bilance ir viens no objektīvākajiem rādītājiem – vai cilvēki šeit grib dzīvot vai negrib. Neskatoties uz to, ka daudzi ir aizbraukuši, esam ieguvēji tajā aspektā, ka šis process ir bijis pietiekoši jaudīgs impulss esošai politiskajai elitei daudzas lietas darīt ātrāk, par kaut ko padomāt vairāk, it īpaši – par cilvēkiem,” vērtē politologs.
F. Rajevskis nenoliedz, ka “vienmēr var padomāt vairāk”, taču rosina paveikto un nepaveikto vērtēt kontekstā. “Vienmēr vajag padomāt, kas būtu tad, ja Latvija nebūtu gājusi šo ceļu, kas ne vienmēr ir bijis rožlapiņām kaisīts, taču mēs esam to gājuši un šajā ceļā nonākuši līdz situācijai, ko var apzīmēt ar jau pieminēto dvēseles mieru. Mums nav jādomā un jābaidās par to, kas tādā globālā mērogā notiks rīt, mēs varam koncentrēties uz to, ko tu pats darīsi rīt, ka tu pats vairāk vai mazāk esi savas dzīves un laimes kalējs, ka nebūs ārējie apstākļi, kas to iznīcinās un tavām cerībām pārvilks svītru,” uzsver politologs.
Kā varēja notikt un
kā nenotika
Salīdzinājumam F. Rajevskis uzsver, ka tāda ekstra nebūt nav visiem. “Man ir ļoti tuvi draugi Ukrainā, pie kuriem es bieži braucu ciemos un kuri apciemo mani Latvijā. Viņi saka: “Pie jums nekas nemainās – jūs kā esat dzīvojuši labi, tā dzīvojat! Jums nav jāuztraucas par to, par ko uztraucamies mēs Ukrainā. Savukārt es, viesojoties Ukrainā, saprotu, cik nenormāli trausla ir robeža starp Latvijas un Ukrainas situāciju! Situāciju, kad ir pieci miljoni iekšējo bēgļu, kas no vienas valsts daļas pārbēguši uz otru tāpēc, lai viņus nenošauj. Un tev ir jārēķinās ar šiem cilvēkiem, kuriem karš zināmā mērā bojājis psihi un kuri vairs nespēj integrēties normālā dzīvē. Viņi ir pārdzīvojuši to, ko lielākā daļa cilvēku savā dzīvē, paldies Dievam, nepārdzīvos. Un tas viss ir noticis nieka četru gadu laikā. Tik ātri var sabrukt tas, kas ir gadiem ilgi būvēts. Tādēļ sasniegumi vienmēr jāmēra arī caur trauslo prizmu – kā varēja notikt un kā nenotika. Ukrainā cilvēki nevar plānot dzīvi tā kā mēs, jo tos mētā ārējie apstākļi,” atšķirību skaidro politologs.
Vai var sabrukt lielvalsts? Var!
Kā pretējo rādītāju, ar ko salīdzināt Latvijas situāciju, politologs min sapņu zemi Lielbritāniju, uz kuru tik daudz cilvēki no Latvijas ir aizbraukuši. “Četrsimt gadu demokrātija, bijusī impērija, lielvalsts – kas gan slikts var notikt Lielbritānijā? Izrādās, var notikt!” tā F. Rajevskis, vērtējot “Brexit” notikumus. Arī viņam Lielbritānijas referenduma par izstāšanos vai palikšanu Eiropas Savienībā rezultāti bijis liels pārsteigums. “Es mierīgi svinēju Jāņus, pat zinādams, ka man otrā rītā šis notikums jākomentē plašsaziņas līdzekļiem, jo iznākums šķita pats par sevi saprotams. Pamostoties 15 minūtes pirms intervijas un noskatoties ziņas, es sapratu, ka man vienkārši nav ko teikt… Nebija ko teikt arī daudziem Lielbritānijas un Eiropas politiķiem, jo tas, kādā ātrumā viena lielvalsts var nokļūt politiskā haosa mutulī, daudziem bija pārsteigums. Valsts, kas līdz šim šķitusi vienota un stabila kā klints, parlamentā sāk spriest par to, ka tā varētu sadalīties gabalos!” komentē F. Rajevskis.
Viņš norāda, ka šis ir spilgts piemērs, ka pat tādās varenās sistēmās, kā Lielbritānijā, pārmaiņas var notikt vienas nakts laikā. Bīstamākais ir tas, pie kā tas noved – pie valsts novājināšanās.
“Brexit” atgriešanos
neietekmēs
Jautāts, vai “Brexit” varētu veicināt Latvijas iedzīvotāju atgriešanos dzimtenē, F. Rajevskis atbild – tiešā veidā noteikti nē. “Lielbritānijā ir mainījusies attieksme pret iebraucējiem, sašķeltības rezultātā viņi ir kļuvuši naidīgi. Un, jo vairāk šis haoss turpinās, jo sabiedrība paliek dusmīgāka un šīs dusmas virzās uz svešiniekiem. Tādēļ es domāju, ka ne jau “Brexit” ietekmēs atgriešanos, bet to varētu ietekmēt vietējo attieksme, kuri vienkārši rupjā veidā sāks iebraucējus “spiest ārā”, jo viņi ir “svešie”. Bet es ļoti ceru, ka tas tā nebūs. Jo tad arī tie, kas atgriezīsies, būs dusmīgi. Visi paliek dusmīgi, ja ir spiesti kaut ko darīt, nevis dara to aiz savas brīvas gribas. Jāzina arī tas, ka Lielbritānijas politiķi dara visu, lai iepriekšminētais scenārijs nenotiktu,” tā F. Rajevskis.
Sandra Apine
