Vērtējumu izsaka vēsturnieks Jānis Polis un Politoloģijas maģistrantūras pirmā kursa studente Arita Vīksna.
Jānis Polis, vēsturnieksJautājumā par valsts budžeta deficīta mazināšanu Raivis Dzintars varēja izteikties vēl skaidrāk. Liekulīgie politiķi, kas ar neprātīgu “gāzēšanu” un savā ķešā raušanu noveduši valsti līdz bezizejai un tagad gudri spriedelē par aizdevēju ignorēšanu, ir tie paši vecie vēži citā kulītē: Šķēle un Šlesers, kuri no skatuves aizvākuši publikai apnikušos Kalvīti, Godmani un Slakteri un tagad mušpapīra vietā lieto kādu citu. Būtisks un ļoti atbalstāms ir paaugstināt uzņēmuma ienākuma nodokli lielajām ārvalstu firmām, jo šobrīd Latvijā labi klājas galvenokārt sveštautiešiem un viņu pakalpiņiem.Nodokļu politikas analīzē R.Dzintars principā atbalsta pašreizējās valdības kursu: taisnīga nodokļu sadale. R.Dzintars pareizi uzsver arī lauku skolu nozīmi, norādot, ka tās ir obligāts priekšnosacījums apdzīvotas vietas saglabāšanai un attīstībai. No “treknajiem gadiem” esam mantojuši citu skarbu realitāti – vairākos Austrumu pierobežas pagastos ir iespējams mācīties krievu, bet ne latviešu valodā. Toties Rīgā – garas rindas uz (īpaši latviešu!) bērnudārziem…Skarbs un precīzs ir R. Dzintara vērtējums par energoresursu nodrošināšanu. Tiem tautiešiem, kuri naivi jūsmo par Krievijas (precīzāk – tās milzīgo koloniju) bagātajiem resursiem, atgādināšu: Latvija jau tagad deggāzi spiesta iepirkt par 30% dārgāk nekā, piemēram, Vācija. Kā būs, ja nokļūsim vēl lielākā atkarībā no Krievijas? Demagoģisko saukli, ka “mums jau nekā nav”, izplata Latvijas ienaidnieki. Nopietnu ekspertu pētījumi apliecina, ka R.Dzintaram taisnība – racionāli izmantojot vietējos resursus, Latvija enerģiju varētu pat eksportēt.Šobrīd, kad PLL koris līdz apnikumam skandina tekstus par Latvijas nacionālajām interesēm, atgādināšu pavisam nesenu vēsturi. Pirmais, kurš šo vārdkopu pauda publiskajā telpā, bija tieši R. Dzintars. Toreiz valdīja verdziskais uzskats, ka nacionālās intereses drīkst būt Krievijai, Vācijai, Ķīnai, bet tikai ne Latvijai… Šobrīd paši neķītrākie farizeji sprediķo par garīgām vērtībām un Bībeles obligātu mācīšanu. Svinīgās ceremonijās blakus valsts augstākajām amatpersonām stāv kāds no daudzām valstīm par sektantismu izraidīts “misionārs”, kurš publiski dedzina latvisku mentalitāti apliecinošas grāmatas un draud iznīdēt mūsu tūkstošgadīgās Saules kulta tradīcijas. Aināram Šleseram, Dainim Turlajam un dažu kristīgo konfesiju līderiem pret to nav nekas iebilstams. Taisnība R.Dzintaram – īsta valstsvīra saimnieks un darba devējs ir viņa tauta, nevis sveši kungi vai pašmāju oligarhi. Latvijas ienaidnieki daudziem pratuši iestāstīt, ka pie šodienas nelaimēm vainīgi nacionālisti. Nacionālisti no varas paši savā valstī ir bijuši daudz tālāk nekā SC un PCTVLArita Vīksnapolitoloģijas maģistrantūras pirmā kursa studenteRaivis Dzintars uzsver, ka tie, kuri valsti noveduši līdz bezizejai un uzņēmusies parādu jūgu, tagad gudri spriedelē par aizdevēju ignorēšanu. Lai gan VL-TB/LNNK sola uzņemties turpināt iesākto kursu sadarbībā ar aizdevējiem, šķiet, ka Dzintars ir aizmirsis, ka puse apvienības – TB/LNNK – visu iepriekšējo sasaukumu ir bijuši koalīcijā un pārstāvēti visās trīs 9. Saeimas valdībās ar saviem ministriem. Lai gan TB/LNNK Saeimā bija skaitliski maz pārstāvēti, arī viņi ir bijuši vieni no tiem, kuri ir uzņēmušies „parādu jūgu”. Dzintars sevi piesaka kā jaunu un svaigu spēku, minot “Visu Latvijai” prioritātes, taču visu laiku aizmirst TB/LNNK, kuri Saeimā bijuši vienmēr, nekādi neļauj partiju apvienību nosaukt par jaunajiem, kuri nāks ar svaigu skatījumu. TB/LNNK bijuši iesaistīti arī lielos korupcijas skandālos, piemēram, tā dēvētajā Lemberga stipendiātu lietā, kur vairāki tēvzemieši snieguši liecības. Juris Dobelis vadīja daudz kritizēto parlamentāro izmeklēšanas komisiju „tiesāšanās kā ķēķis” lietā, kurā bija pamatotas aizdomas par tiesu sistēmas korumpētību. Parlamentārās izmeklēšanas komisija nespēja sniegt vērtīgus rezultātus, vien astoņu lapu ziņojumu ar ieteikumiem tiesu sistēmas uzlabošanai.„Skola, bibliotēka un medpunkts katrā apdzīvotā vietā” ir tas, ko grib dzirdēt ikviens. Taču mani māc šaubas, vai skolu filiāļu izveide, kā to iesaka R.Dzintars, spētu atrisināt mazo skolu problēmas. Galvenais iemesls to slēgšanai ir lielie līdzekļi skolu ēku uzturēšanai. Lai ilgtermiņā atrisinātu pagastu skolu pastāvēšanas jautājumu, būtu jādomā par emigrācijas apturēšanu un aizbraukušo latviešu atvešanu mājās, kā arī jaunu darba vietu radīšanu ārpus lielajām pilsētām. Jo kur tad ir palikuši visi bērni, kuri reiz mācījās šajās skolās un būtu mācījušies? Liela daļa ir aizbraukuši ar saviem vecākiem uz Angliju, Īriju, Holandi un citām valstīm, kur vecākiem ir darbs. Tāpēc mākslīga skolu uzturēšana, radot filiāles un nodarbinot skolotājus vairākās mazajās skolās, nebūtu ilglaicīga. Vai aizbraukušajiem palīdzēs atgriezties 30 procentu valsts galvojums pirmā mājokļa iegādei? Domāju, ka tas tomēr nebūs noteicošais faktors, jo visa pamatā tomēr ir iespēja strādāt un saņemt konkurētspējīgu atalgojumu, pilnvērtīgi izskolot savus bērnus un vēl atbalstīt vecākus. Taču nevar gaidīt, kad uzlabosies ekonomiskā situācija un emigrējušie latvieši sapratīs, ka nu ir laiks atgriezties. Valstij tomēr ir jāizstrādā nopietns plāns, lai aizbraukušie būtu motivēti pārnākt mājās.
Bonuss R.Dzintaram, ka viņš nebaidās runāt par Latvijas atkarību no Krievijas enerģētikas jomā. Iepriekš „Alūksnes Ziņās” intervētie sarakstu līderi ļoti izvairījās runāt par atkarību no lielās kaimiņvalsts. Arī es uzskatu, ka Latvijai ir jāizveido nopietna politika un scenārijs, kā ilgtermiņā mazināt enerģētikas atkarību un attīstīt tās ieguvi tepat Latvijā. Taču skaidrs, ka tam vajadzēs lielas investīcijas un gudrus, pārdomātus politiskos lēmumus. Mēs šobrīd nevaram pateikt “nē” Krievijas enerģijai, jo ir jāraugās ilgtermiņā un valsts stabilitātē.Dzintaram taisnība, ka nauda veselības aprūpē aiztek pa kādu neaizlāpītu caurumu, tāpēc, pirmkārt, ir jāveic pamatīgi auditi un reorganizācijas pašās slimnīcās. Iespējams, jāizveido arī vienota zāļu iepirkšanas sistēma, taču šai sistēmai jābūt pašu mediķu, slimnīcu vadītāju veidotai, nevis tapušai kaut kur ministrijas kabinetos.
