Keramiķa rokrakstu atpazīst pēc darbiem

Keramiķis atklāj, ka cipari “1” un “7” viņa dzīvē veido dažādas zīmīgas kombinācijas – dzimis 1971. gadā. Dzimšanas dienu svin 17. maijā, bet vārdadienu – 17. novembrī. Vaicāts, vai 50. jubileja ir ar īpašu nozīmi, viņš atzīst, ka tas savā ziņā tomēr ir jauns atskaites punkts. Uz izstādes atklāšanu vēlējies uzaicināt kolēģus no visas Latvijas, taču tas izpalika. “Ja drīkstēs, tad varbūt vēlāk… Darbības laikā esmu ieguvis daudz draugu un paziņu. Man ir daži draugi, kuriem arī šogad paliek 50, sākotnēji uzrunāju arī viņus kopējai izstādei, kas būtu ceļojošā, bet sapratu, ka būs sarežģīti to noorganizēt. Sākoties “kovida” laikam, no šīs ieceres atteicos,” stāsta keramiķis.

Taču nav sliktuma bez labuma. Saprotot, ka viesus “Racupkalnā” uzņemt nevarēs, pērn Uģis paveicis darbu, kas no dienas uz dienu atlikts – pārmūrējis cepli. Līdzīgi rīkojušies arī citi viņa paziņas keramiķi. “Tie, kuri nodarbojas tikai ar keramiku, “saražojuši” produkciju un braukā apkārt, mēģinot to realizēt. Ja mājās daudz gatavu darbu, negribas strādāt. Man ir savādāk, jo keramika ir viena no darbības jomām. Vēl esmu skolotājs Jaunannas mūzikas un mākslas pamatskolā, un “Racupkalnā” uzņemu arī tūristus,” saka U. Puzulis.

Viņš vērtē, ka aizvadītais gads bijis neparasts. “Līdz pat aprīļa vidum veikali, kam dodu savu produkciju, bija slēgti. Manā darbnīcā varēja uzturēties tikai divi apmeklētāji, bet līdz pandēmijai brauca ekskursantu grupas. Daudz laika aizņēma attālinātais mācību process,” raksturo keramiķis.

Viss sākās ar plastilīnu

Jubilejas izstādē eksponēti darbi – trauki, svečturi, kas tapuši galvenokārt pēdējā gada laikā, kā arī paša priekam radītais. To papildina fotogrāfijas, kuru autori ir Jānis Podnieks, Māris Šļivka un arī pats U. Puzulis. Tas ir stāsts par keramiķa darba procesu – no māla pikas līdz gatavam traukam. “Izstādē redzami dažādi darbi, ko daru. Pamatā ir daži rotāšanas paņēmieni, ko izmantoju. Viens no tiem – skrāpētais ornaments. Otrs – krāsaino angobu marmorizācija jeb pludināšana kopā. To pārņēmu no Veclaicenes puses, kur savulaik bija keramikas cehs. Tajā strādāja Osvalds Kļaviņš, kurš taisīja tādus traukus – pludināja angobu un virsū lika glazūru. Izstādē redzamie darbi ir mana versija. Angoba ir zemglazūras pārklājums – it kā grunts krāsa keramikai. To izmanto, lai glazūras būtu košākas. Keramika ir ļoti sena profesija, un izdomāt ko jaunu ir gandrīz neiespējami,” stāsta U. Puzulis.

Vaicāts, kā viņš pievērsies keramikai, Uģis teic – viss sācies ar veidošanu no plastilīna. Bērnībā ar draugiem uzbūvēta plastilīna pilsēta, tajā bija arī Uģa māja ar mēbelēm, cilvēkiem, mājdzīvniekiem. “Skolas gados, iedvesmojoties no Latgales keramiķa Antona Šmulāna, tapa arī sava velnu kolekcija,” saka keramiķis un rāda mazu figūriņu, kurā viņš savulaik atveidojis pazīstamo Alūksnes mūziķi Juriju Semjonovu, kad viņš pie Ivara Vīgnera dziedāja Raimonda Paula “Muļķa sirdi”.

Jāņi – aktīvas darbības laiks

Par savu skolotāju keramikā viņš sauc Viktoru Ušpeli, ar kuru draudzība un sadarbība turpinās joprojām, bet par savu audzēkni Kristapu Brasli saka – viņš ir sava rokraksta meklējumos. “Katram vieta zem saules ir jāizcīna, sevi jāpierāda. Nevienu keramiķi neuzskatu par konkurentu, jo katrs strādā drusku savādāk, katram ir savs rokraksts, ko var atpazīt pēc darbiem,” atzīst U. Puzulis, kurš ir arī Alūksnes Tautas lietišķās mākslas studijas “Kalme” un studijas “Rēzeknes apriņķa podnieki” dalībnieks.

Jāņi Uģim vienmēr bijis aktīvas darbības laiks. Daudzus gadus braucis uz Druvienu tirgoties, un, tā kā tur dzīvo draugi un paziņas, parasti uzkavējies mazliet ilgāk. Šogad pirmsjāņu noskaņās viņu varēja sastapt izstādē Alūksnē. Keramiķis sola, ka šovasar izstādes laikā vadīs arī radošās darbnīcas.

Izstāde Alūksnes muzejā skatāma līdz 19. septembrim.