Alūksnes luterāņu baznīcas celtne ir lielākā un skaistākā pilsētā. Lai gan celta pirms 220 gadiem, no attāluma tā vēl arvien ir pārsteidzoši cēla un iespaidīga. Tikai pieejot pavisam tuvu, var saskatīt nolupušas sienas un negludumus gluži kā grumbas veca cilvēka sejā. 23.jūlijā tikusi iesvētīta baznīca, tāpēc šajā datumā tiks svinēta jubileja.
„Jebkura baznīca savu darbību sāk nevis ar celtniecības pabeigšanu, bet tikai tad, kad tā ir iesvētīta. Līdz šim brīdim tā ir parasta celtne, kas izskatās pēc baznīcas. Kad tiek piesaukts Svētais gars un baznīca tiek svētīta, tā kļūst par dievnamu. Mūsu baznīca tikusi iesvētīta 23.jūlijā, tāpēc šajā dienā būs svētku dievkalpojums un svinības baznīcas dārzā,” uzsver Alūksnes evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes mācītājs Atis Grīnbergs.
Šī jubileja rāda spriegumu
Viņaprāt 220 ir interesants skaitlis. Tas atklāj spriegumu, jo arī elektrības tīklā ir 220 voltu spriegums. „Baznīcas spriegums ir laiks starp tās iesvētīšanu un mūsdienām. Ar kādu nodomu baznīca tika iesvētīta un kā mēs to īstenojam? Spriegums parādās salīdzinājumā ar to, kā toreiz ļaudis plūda uz baznīcu un kā tas ir tagad,” saka mācītājs. Mūsdienas ar savu pasaulīgumu novirza cilvēku domas no garīguma, tāpēc var apmierināties, kā alūksnieši apmeklē dievkalpojumus. Protams, ir bijis laiks, kad baznīcas bija pilnas. Bet kāpēc? Tāpēc, ka muižnieks noteica, ka ir jāiet baznīcā. Pirmās brīvvalsts laikā ir reģistrēti apmēram 8000 draudzes locekļi. Tas gan nenozīmē, ka visi regulāri gāja uz baznīcu. “Arī tagad vairums alūksniešu teiks, ka ir luterticīgi. Bet cik ir to, kuri apmeklē dievkalpojumus? Tas nozīmē, ka visos laikos ir atšķirība starp papīros rakstīto un reālo,” skaidro A.Grīnbergs.
Pirmoreiz no torņa nolaidies gailis
Dievnams ir būtiska dominante pilsētas arhitektūrā, kuru var labi redzēt no visām pusēm. A.Grīnbergs atzīst, ka tā ir katra alūksnieša baznīca, neatkarīgi no viņa piederības vienai vai otrai konfesijai. „Katrs var lepoties ar šo baznīcu. To uzskatāmi varēja redzēt, kad nocēla baznīcas gaili. Tas bija notikums visiem, ne tikai draudzes locekļiem. Daudzi sanākušie fotografējās ar gaili,” stāsta mācītājs. Pirmo reizi šajos 220 gados no torņa zemē ir nolaidies gailis, vismaz nav ziņu par vēl kādu citu reizi. Tagad gailis ir jārestaurē, tāpēc draudze aicinās visus ziedot – vismaz pa latam savam gailim .„Rakstīšu projektu Kultūrkapitāla fondam, lai iegūtu finansējumu baznīcas gaiļa izpētei pirms restaurācijas. Gailis ir apzeltīts, tāpēc ir jāizpēta katrs kvadrātcentimetrs un jāaprēķina tā atjaunošanas izmaksas,” stāsta draudzes priekšniece Sandra Ivanova. „Alūksnes baznīcas gailis ir unikāls. Pats gan neesmu pārliecinājies, bet daudzi alūksnieši apgalvo, ka torņa smailē tā pagriešanās pret ezeru vai arī pretējā virzienā rāda, kad spīdēs saule un kad līs lietus,” atzīst A.Grīnbergs. Kā tas iespējams? Varbūt agrāk celtnieki zināja kaut ko tādu, ko mēs nezinām. Tāpēc izskaidrot to nevar.
Restaurācija jāsāk ar jumtu
Neparastas ir torņa kāpnes,.tādu nav nevienā citā baznīcā. „Visai baznīcai un kāpnēm unikāls ir tas, ka barons Fītinghofs to cēlis ar tādu kā izrādīšanos. Parasti torņu kāpnes ir funkcionālas, lai pa tām varētu uzkāpt un nozvanīt. Šīs vītņu kāpnes ir platas, lai barons savas freilenes, kurām bija kuplas kleitas ar stīpām, varētu vest uz skatu laukumu un vērot savus īpašumus no putna lidojuma,” atklāj A.Grīnbergs. Diemžēl šobrīd tornī nevar uzkāpt, jo kāpnes ir avārijas stāvoklī. Tās bija paredzēts restaurēt, tomēr secināts, ka atjaunošanas darbi jāsāk ar gaili un jumtu. Tikai pēc tam būs kārta visam, kas ir zem jumta. „Ne tikai tornim, arī baznīcas galvenajai jomai ir jāmaina jumts. Tas ir vecs, tāpēc ziemā pa spraugām virs griestiem sapūš sniegu. Lietus līst cauri un bojā konstrukcijas,” norāda mācītājs. Padomju varas gados dakstiņu vietā uzlika šīfera jumtu, bet tas ir savu laiku nokalpojis. Droši vien neieraugām, bet arī logu rūtis ir senajām celtnēm neparasti lielas. Baznīcā ir bijušas 18.gadsimta mākslinieku gleznas un to kopijas, bet šobrīd tās nav apskatāmas. „Kad baznīca būs atjaunota, tad tās visā krāšņumā rotās sienas, kā tas ir bijis agrāk,” saka A.Grīnbergs. Tiesa, grūti prognozēt, kad tās būs skatāmas.
Atjaunošanai nepietiks ar miljonu
S.Ivanova atzīst, ka viss nenotiek tik ātri kā gribētos. Baznīcā daudz kas ir katastrofālā stāvoklī, tāpēc restaurēt kāpnes, kad no sienām birst apmetums, nebūtu prāta darbs. Ir veikta baznīcas izpēte un secināts, ka tās restaurācijai vajadzētu vismaz miljonu latu. Jo ilgāk ievilksies restaurācijas darbi, jo vairāk naudas vajadzēs. Kultūrkapitāla fonds projektiem nepiešķir lielas summas, bet finansējumu var saņemt pa daļām vairākās kārtās. Ar fonda finansiālu atbalstu tika restaurētas baznīcas ērģeles. „Ir paredzēts rīkot akcijas gan baznīcas jubilejā, gan Pilsētas svētkos. Par ziedojumiem varēs fotografēties pie gaiļa. Ziedojumi tiks vākti arī kapu svētku laikā. Veram uz alūksniešu un pilsētas viesu atsaucību,” saka S.Ivanova.
Draudze ir garīgās dzīves ass
A.Grīnbergs vēlētos, lai ne tikai fiziski, bet arī garīgi baznīca ir pilsētas centrālā jeb vertikālā ass. Varētu priecāties, ja draudze, ticīgie cilvēki, nestu pilsētai svētību. „Tagad cilvēki ar sirdi ir piesaistīti materiālajām vērtībām, tāpēc baznīcai un draudzei ir jāpalīdz līdzsvarot viņus ar garīgām vērtībām. Bez Jēzus Kristus un kristietības nevienai tautai nav nākotnes. To apliecina pētījums,” secina mācītājs. Kad viņš sāka kalpot Alūksnē, draudzē bija 170 locekļi, bet tagad pēc pieciem gadiem ir 260 locekļi. „Tas ir lēns un labs augums. Es būtu ļoti sabijies, ja draudze augtu strauji. Turklāt draudzē ir cilvēki, kuri vēlas dzīvot aktīvu kalpošanas un lūgšanas dzīvi. Tas priecē,” saka mācītājs.
“Katrs alūksnietis, neatkarīgi no ticības, var lepoties ar mūsu dievnamu.” Atis Grīnbergs
