Demonstrēs Alūksnē filmētu kino

5. decembrī Alūksnes Kultūras centrā demonstrēs dokumentālo filmu “Esi uzticīgs līdz nāvei”. Kā zināms, tieši šie vārdi lasāmi uz Alūksnes Lielo kapu galvenajiem vārtiem, un tieši tie ietekmējuši režisoru nosaukuma izveidei. Kino trīs gadu garumā filmēts Alūksnē, te šajā periodā bieži uzturējies arī filmas režisors Ivars Zviedris. Režisors visus aicina uz filmas pirmizrādi Alūksnē – tā būs arī lieliska iespēja uzdot jautājumus par kinolenti un diskutēt ar pašu tās radītāju.

Kā viena ģimene

Režisors un operators Ivars Zviedris ir viens no pēdējā laika titulētākajiem dokumentālā kino autoriem Latvijā. Režisoram katrā savā filmā izdodas panākt galveno varoņu patiesumu, atklātību. “Tā ir puse no uzvaras, ja cilvēks man uzticas, ielaiž savā mājā, savā dzīvē. Tad arī viss sanāk. Dokumentālais kino ir tāds kā psihoterapijas veids. Konkrētie cilvēki jau paši vēlas kaut kādā veidā to savu sāpi vai prieku izteikt plašākai sabiedrībai,” laikrakstam atklāj I. Zviedris un piebilst, ka filmēšanās procesā viņš kļūst kā ģimenes loceklis tiem cilvēkiem, ar kuriem sanāk pavadīt tik ilgu laiku kopā.

Raudāt un smieties arī par sevi

Dokumentālā filma “Esi uzticīgs līdz nāvei” ir stāsts par Māru un Ivaru. Viņu 24 gadus ilgā mīlestība ir pāraugusi līdzatkarībā – kur reiz bija mīļvārdiņi, tur tagad ir lamuvārdi. Viss savstarpēji vilinošais ir tālā pagātnē, jo Ivars vairs nav tik slaids un strādīgs, kā bija kādreiz, savukārt Māra šo gadu laikā zaudējusi pacietību un iecietību. “Katrs no mums mūžā izjutis kādu līdzatkarības devu, tādēļ ceru, ka ikviens filmas skatītājs, jūtot līdzi Mārai un Ivaram, smiesies un raudās ne tikai par viņiem, bet arī katrs pats par sevi,” tā rezisors. Šis ir traģikomisks stāsts par attiecībām, kas balstās vairs tikai uz nepieciešamību izdzīvot, katram pildot savas lomas ikdienišķajos pienākumos. Lomas mainās, kad Ivars saslimst, un līdzatkarības svaru kausi sašķobās. Māra arvien biežāk atgriežas pie grūta jautājuma – vai izbeigt attiecības un būt brīvai, vai arī palikt uzticīgai pienākumā pret Ivaru?

Ar divām pensijām ir vieglāk

Ideja šim stāstam dzimusi, kad režisors filmēja dokumentālo filmu “Valkātājs” Pededzes pusē. “Tur satiku sievieti, kura man izstāstīja, ka viņai gadus 30 vēderā bijušas šķēres, kas atstātas ķirurģiskas operācijas laikā. Viņa pati jautāja, vai man būtu interese kaut ko uzfilmēt. Tā arī sākās šis stāsts “Esi uzticīgs līdz nāvei”,” stāsta režisors. Viņš norāda – līdzatkarība ir visas Latvijas stāsts. Postpadomju pensionāru stāsts, kuri var izdzīvot tad, ja abi ir kopā, – divas pensijas ir labāk kā viena. “Tādā veidā cilvēks kļūst līdzatkarīgs, jo viens pats nevar nomaksāt visus rēķinus. Kaut arī viens otram ir apnikuši jau krietnu laiku, bet jādzīvo kopā, lai varētu tikt ar visu galā,” saka I. Zviedris.

Dokumentālais kino ir specifisks veids, kurā tikai beigās var skaidri saprast, kāds tad īsti būs konkrētais stāsts. “Protams, nav jau tā, ka es nezinu, kas būs, bet lielā mērā gala rezultāts top beigās. Filmu biju iecerējis par postpadomju pensionāriem, kā viņi šobrīd dzīvo Latvijā. Kādreiz viņi bija jauni un perspektīvi, bet ar gadiem viņi ir tur, kur ir. Viss izkristalizējās trīs gadu laikā. Notikumi paši uzrakstīja scenāriju,” viņš secina.

Malēniešiem sava maģija

Trīs gadus ik pa brīdim režisors dzīvoja Alūksnē, Helēnas ielā. “Skaista pilsēta. Es no rītiem skrēju gar Alūksnes ezeru, uzkāpu Tempļa kalnā, no kura paveras brīnišķīgs skats. Malēnija atšķiras no citas Latvijas,” viņš saka. “Ja tā pavirši paskatās uz cilvēku Alūksnes novadā, nav nekādas atšķirības no citiem Latvijas iedzīvotājiem. Kad ilgāk te padzīvoju, papētīju detaļas, tad sajutu kaut kādu maģiju, ko īsti nevar izskaidrot. Galvenā lieta katrā vietā ir cilvēki. Malēnijā cilvēki ir starp latgalieti un vidzemnieku – sirsnība un noslēgtība. Ja būtu tāds pāris – viens vidzemnieks un viens latgalietis, tad sanāktu alūksnietis,” spriež režisors.

Kāds ir latvietis?

I. Zviedrim ir ideja uzfilmēt kino par to, kas mūsdienās ir latvietis. “1990. gadā bija režisora Anša Epnera un operatora Kalvja Zalcmaņa filma “Es esmu latvietis”. Tagad būtu svarīgi uzfilmēt ko tādu ar mūsdienu acīm. Šis ir nemierīgs laiks, grūti saprast, kas būs tālāk,” viņš saka un uzsver, ka īpaši tas attiecas uz Alūksni, jo esam pierobežā. “Esmu pārņemts ar pētniecību, kas tad ir latvietis. Tagad taču ir arī melnādaini un uzkrāsoti latvieši, mēs esam tik dažādi. Es novēlu mums katram atrast un saprast, padomāt un atbildēt sev uz jautājumu – kas esmu es?” pats sev un mums visiem rosina I. Zviedris.