Svarīgi pēc pārgājiena neko neatstāt dabā. Ko atvedi, to aizved!

Aizvadītais gads daudziem no mums ir ļāvis novērtēt došanos dabā, lai pilnvērtīgi izbaudītu laiku ar saviem mīļajiem. Garas pastaigas gar jūru vai iemīļoto dabas taku apmeklējumu skaits ir pieaudzis, un līdz ar to palielinājies arī atkritumu apjoms dabā. Mums priekšā ir vairākas brīvdienas, tādēļ aktīvās atpūtas zīmola Fjällräven vēstnese Kristīne GarklāvaunPasaules Dabas Fonda Latvijā pārstāve Elīna Pekšēna dalās ar padomiem, kā pastaigu dabā nepārvērst par pastaigu izgāztuvē.

Šī brīža situācija

Pandēmijas un neskaitāmu ierobežojumu ietekmē dabas parki un takas ir viens no pirmajiem galamērķiem, ko izvēlas iedzīvotāji, lai baudītu brīvdienas svaigā gaisā. Līdzīgi kā darbā vai mājās ir savi iekšējie kārtības noteikumi, arī dabā tādi ir jāievēro. Brīvdienās dabas takas ir piepildītas ar cilvēkiem un mašīnu rindas, kas stāv stāvvietās, tikai apliecina to, ka apmeklētāju skaits ir būtiski palielinājies.

“Šobrīd, kad aizvien biežāk cilvēki dodas atpūtas pasākumos brīvdabā un apmeklētāju skaits dabas takās palielinājies četras reizes, mums jābūt īpaši atbildīgiem un jāatceras, kādu ietekmi individuāli un visi kopā atstājam dabā. Diemžēl atkritumi tur ir tikai redzamākā problēmas daļa. Ir arī citas ietekmes, piemēram, trokšņošana, dzīvotņu izbradāšana, dažādu dabas objektu tīša vai netīša bojāšana, ūdenstilpju piesārņošana. Tāpēc mēs runājam par dažāda veida piesārņojumu un kopā ar partneriem meklējam risinājumus, kā situāciju uzlabot,” stāsta Pasaules Dabas Fonda pārstāve Elīna Pekšēna.

Ko nodara dabas piemēslošana?

Varētu šķist, ka tie atkritumi, kas tiek atstāti dabā, nekādu lielo ietekmi uz cilvēku neizdara. Tomēr ir pretēji, jo ikvienai mūsu darbībai dabā ir sekas. Arī pārmērīgai cilvēku plūsmai dabas takās jau ir novērojami negatīvi rezultāti – pārpildītas atkritumu tvertnes, kas nu jau ir kļuvušas par pirmo lietu, ko ieraugām, kad izkāpjam no mašīnas. Tomēr šie atkritumi, kas ir atstāti dabā, nodara lielāku postu kā visi citi, jo palēnām sadalās un nonāk atpakaļ dabā. Piemēram, plastmasas pudele, kurā pirms desmit gadiem bija salda limonāde, nu lēnām sāk sadalīties, un mazās plastmasas mikrodaļiņas nonāk blakus esošajā augsnē vai ūdenī. Vēl pēc kāda laika šīs te pašas daļiņas nonāk pie mums, cilvēkiem, atpakaļ organismā, kā rezultātā, mēslojot dabā, mēs patiesībā piesārņojam paši sevi.

Arī aktīvās atpūtas entuziaste Kristīne Garklāva ir novērojusi bēdīgu situāciju dabas takās. “Dodoties uz dabas takām prieku pārņem dusmas, jo taku malas nosētas ar plastmasas pudelēm, izsmēķiem, maisiņiem un produktu iepakojumiem. Tāpat arī miskastes parku teritorijās bieži vien pārpildītas ar vienreiz lietojamiem traukiem, kafijas krūzītēm. Savukārt, kad cilvēku mazāk, tad ierodas zvēri, putni un rakājas pa atkritumu tvertnēm, sajūtot ēdiena smaržu. Rezultātā skats ap atkritumu tvertni ir briesmīgs, jo viss atkritumu sastāvs tiek iepūsts vai ienests mežā. Manuprāt, katra cilvēka pamatkodam būtu jābūt – ko atnesi, to aiznes. Ja cilvēks uz mežu var atnest pilnas pudeles, tad tukšas nest vairs nevajadzētu būt problēmai,” norāda Garklāva.

Atkritumu savākšana ir tikai pirmais solis mūsu dabas un veselības saglabāšanā. Lielu lomu spēlē arī, piemēram, apģērbs, ko valkājam. Ļoti ieteicams izvēlēties apģērbu no tādiem ražotājiem, kas pievērš uzmanību atbildīgai resursu izmantošanai, nodrošina atbildīgu ražošanu, neizmantojot dabai kaitīgus materiālus un krāsu, kā arī rūpējas, lai rūpnieciski radītais piesārņojums nenokļūst vidē, tostarp neietekmē ne zvēru, ne cilvēku dzīvi. Ar šādām ražošanas metodēm apģērbs kalpos ilgi un, iespējams, var tikt mantots pat paaudzēm.

Dabā apģērbs berzējas, tiek netīšām pārrauts vai kā citādi sabojāts, tādēļ, ejot dabā, jo īpaši noderēs tāds apģērbs, kas ražots no ilgtspējīgiem materiāliem un valkātājam kalpos ilgāku laiku. Lai to nodrošinātu, ieteicams izvēlēties tādu zīmolu preces, kas izturēs lielākos dabas pārbaudījumus, piemēram, Fjällräven, Kånken, Hanwag vai citus.

Mēs esam ciemiņi!

Mums visiem jāatceras, ka dabā mēs esam ciemiņi, un tādēļ ir arī jāizturas tā, it kā mēs dotos pie kāda cita uz mājām. Katrs spīdīgais papīriņš, kas saules gaismā mirguļo, piesaista dzīvnieku uzmanību, iespējams, viņam būs kā nāvējošas lamatas. Diemžēl atkritumus nav iespējams izsekot kā telefonus. Kā, diez, mēs justos, ja redzētu, ka šis atstātais iepakojums ir izrādījies letāls kādam citam?

Vai zinājāt, ka atkritumu tvertnes, kas atrodas dabas parkos un mežos, nav iespējams izvest pārāk bieži, jo šajās vietās nevar viegli piebraukt ar lielajām atkritumu mašīnām? Tāpēc gluži kā par paradumu ir iegājies pēc pastaigas iesēsties mašīnā un piesprādzēties vai atkritumu šķirošana mājās, tāpat ir jābūt principam atpūtai dabā – ko atvedi, to paņem līdzi. Lai labāk izprastu dažādu paradumu un uzvedību nozīmi dabas saglabāšanā, iesakām apmeklēt Pasaules Dabas Fonda izstrādāto ētikas kodeksu.