Raustīt tīģeri aiz ūsām

Uzreiz jāatzīst, ka neesmu lasījusi Jāņa Joņeva godalgoto un nu jau vairāk nekā desmit valodās tulkoto romānu “Jelgava 94”, vien redzējusi pirms pāris gadiem tapušo filmu, kā arī kādu viņa lugu, taču jau pirmais stāstu krājuma “Tīģeris” (apgāds “Dienas Grāmata”) stāsts bija tikpat ievelkošs kā grāmatas lakoniskais nosaukums un oriģinālais dizains, ko veidojis mākslinieks Reinis Pētersons.

“Tīģeris” ir autora vairāku gadu garumā tapušu stāstu izlase. “Krājums ir vienīgā pieņemamā sižeta literatūras forma. Romānu lasot, mēs redzam, mēs ar pirkstiem jūtam, kad tas beigsies. Krājumā ne, nav zināms, vai atlikušajā lapu šķipsnā turpināsies šis stāsts vai sāksies jau nākamais,” tā savu darbu piesaka pats autors.
Krājumu ievada stāsts “Intro”, kurā apspriežas ģēniji Henrijs Fords un Volts Disnejs. Viņu dialogam seko vesela virkne īsu monologu, kurus vēsta gan dažāda vecuma vīrieši un sievietes, gan tādi personāži kā Citplanētietis, Saule un Pasaulē labākā grāmata, kura vēlas, lai to uzrakstītu. Stāstos personāži pauž savus sapņus, kas savstarpēji krustojas, un autors liek saprast, ka “to, ko var izsapņot, var arī īstenot” (Volts Disnejs), kā arī to, ka “tev būs taisnība abējādi – kad tu domā, ka vari, un domā, ka nevari” (Henrijs Fords).

Turpinājumā ir stāsti par reklāmas aģentūras darbinieku, kurš kaimiņu biroja logā redz precīzu sava biroja kopiju, tikai tur saskatāmajās darbībās atspoguļojas paša kolēģu slēptākās emocijas. Stāsts par čaklo lasītāju Ervīnu, kurš izmisīgi pūlas iecerētajai veikala pārdevējai nodot slepenu ziņu, pirkumiem izvēlēdamies, viņaprāt, zīmīgas produktu kombinācijas, jo no šo produktu nosaukumu sākumburtiem izveidojas mīlas vēstules. Stāsts par personāžu, kurš cauri nelaikā aizslēgtiem kapsētas vārtiem iekrīt paralēlajā realitātē, kurā neeksistē Latvija, un vēl citi stāsti, kur savijas reālā un paralēlā pasaule. Tie rada apmulsumu, jo nav veidoti pēc ierastas stāstu shēmas, bet grāmatas redaktore Ieva Kolmane skaidro: “Pat ja nekas nav tā, kā izskatās, nevienam nevar liegt ik dienu skatīties uz to, kas tev ir saredzams (..) Atšķirt izsapņotos stāstus no īstenības vari tikai pats.”
To, kādēļ stāstu krājuma nosaukums ir šāds, sapratu tikai izlasot krājumu.

Taču tas, kas nokļuvis uz grāmatas vāka, nav Tīģeris, bet autora mājas kaķis. “Dažreiz liekas, ka mājas kaķis, kas tur gulšņā, jūtas kā tīģeris. Un tādi bieži vien ir stāstu varoņi, kas sapņo nebūt tie, kas viņi ir. Mēs visi esam kā kaķēni, kas gribētu būt tīģeri,” kādā intervijā skaidro J. Joņevs. Viņam gribējies uzrakstīt tā, lai pēc iespējas ilgāk nevar saprast spēles noteikumus, un jāatzīst, tas ir izdevies. Stāstu krājums ir aizvadītā gada Literatūras gada balvas laureāts, plūcot laurus kā labākais aizvadītā gada prozas darbs.