Nežēlīgi un vienlaikus skaisti

Šai grāmatai ķēros klāt divreiz. Grūti pateikt, vai pirmajā reizē man patraucēja kāda cita lasāmviela, kas tobrīd šķita svarīgāka, vai gluži vienkārši tai nebija pienācis īstais laiks, taču, kad romānu nesen pabeidzu lasīt, sapratu, ka ar patiesi labām grāmatām tā mēdz notikt. Neko līdzīgu šai agrāk nebiju lasījusi un pieļauju, ka neko tādu vairs nevienam arī neizdoties radīt.

Grāmata ir baudāma lēni un nesteidzīgi, izgaršojot un iedziļinoties. Tādēļ man jābrīdina, ka pirmās lappuses radīs nelielu apjukumu un dažbrīd šķitīs, ka grāmata jāliek atpakaļ plauktā, bet tas ir tikai sākums. Ar katru nākamo lapu autors ieraus savā pasaulē un pilnībā liks izdzīvot varoņu dzīves, aizkustinājumā smaidīt un raudāt vienlaikus.

Tas ir pērn latviešu valodā atkārtoti izdotais austrāliešu rakstnieka Marka Zusaka romāns “Grāmatu zagle” (izdevniecība “Zvaigzne ABC”), kas stāsta par vācu meitenīti Līželi Memingeri Otrā pasaules kara virpulī, holokausta laikā. Līdz šim man bija grūti iedomāties, ka tik nežēlīgi un vienlaikus skaisti var uzrakstīt par karu. Līželes personā rakstnieks pratis atainot tik aizrautīgu mīlestību pret grāmatām, ka tās meitenei palīdz pārdzīvot kara gadu šausmas.

Lasot, kā mazā Līžele atklāj lasītprasmes prieku un grāmatu valdzinājumu, neviļus atminējos, cik ļoti pati šajā vecumā biju aizrāvusies ar lasīšanu. Tas ir “atklājums, kad grāmatas un vārdi sāk nozīmēt nevis tikai kaut ko, bet visu.” Mani pirmie izburtotie vārdi bija virsrakstos avīzēs, kuras vecmamma allaž klāja virs virtuves galdsegas, lai nenosmulējam to vienā maltītes reizē. Jau četros gados kopā ar mammu no bibliotēkas stiepu mājās pat pa 12 grāmatām, kaut stiprā griba tās visas izlasīt tobrīd bija lielāka nekā jauda. Grāmatas zagt, par laimi, nav nācies, taču vēlme vienu vai otru dabūt savā plauktā reizēm nav pārvarama.

Lielākais grāmatas pārsteigums – stāsta teicējs ir Nāve. Romāna vērtība ir ne tikai sižeta līkloči, bet arī veids, kā stāstu pavēsta. Arī Māras Poļakovas tulkojums ir tik sulīgs un iederīgs: valoda plūst krāšņi un iespaidīgi, izzīmējot ik niansi tieši tajās krāsās, kā to iecerējis un radījis M. Zusaks. “Debesīs tonakt bija iešūts mēness. Tam apkārt bija piediegti mākoņi.” Vai “klusi izrunātie vārdi krita gar gultas malu un izbira uz grīdas kā smalki milti…”

Īpašas pārdomas šajā stāstā par karu man raisīja Nāves monologs: “Es visu laiku pārvērtēju un nenovērtēju cilvēku cilti. Kā kaut kas var būt gan bezgala derdzīgs, gan brīnumains, bet vārdi un stāsti par to – tik postoši un tik žilbinoši.” Tāds ir arī šis stāsts. Starp citu, pēc motīviem tapusi arī laba filma ar tādu pašu nosaukumu “The Book Thief” (grāmatu zaglis – angļu val.).