Vietas pietiek visiem 17!

Vineta Bumbiša: “Jāsaprot, ka dzīvnieks prasa laiku, uzmanību, mīlestību, rūpes un finanses.”

Daudziem no mums ir suns vai kaķis, bet vai zināt kādu, kuram mājās ir 17 dzīvas radības? Vinetai Bumbišai vienmēr bijusi īpaša saikne ar dzīvniekiem, taču nez vai viņa iedomājās, ka kādreiz viņai saimē to būs tik daudz, turklāt divistabu dzīvoklī. Alūksniete laipni uzņēma ciemos - patiešām, iespaidīga saime, kas tiek apčubināta un aprūpēta ik brīdi. Piemēram, jūrascūciņas nav iesprostotas būrī, bet gan var brīvi pārvietoties – dzīvnieciņi ir tīrīgi un nekur nemana to “pēdas”. Lieldienu priekšvakarā, kad mostas visa dzīvā radība, mums notika saruna par dzīvniekiem, mīlestību un arī kāds aizkustinošs stāsts par Vinetas pirmo sunīti.

Eksotiskie gliemeži

Atveroties dzīvokļa durvīm, ierejas suņuki un fonā skaisti čivina amadīnu sugas putniņi. Kad ieejam virtuvē, pa īpaši gatavotām trepītēm lepni soļo papagailis. “Indulis ir manas meitas Robertas īpašais draugs – ēd viņai no rokas! Viņš mums brīvi lido pa dzīvokli, sagaida ciemiņus un ir ļoti komunikabls,” stāsta Vineta. Katram no iemītniekiem ir arī dzīvniekiem neierasti vārdi, ko parasti izdomā bērni kopā ar mammu. Labi, suns, papagailis vai jūrascūciņa ir visai ierasts mājdzīvnieks, bet Āfrikas milzu gliemezis? “Daudzi zina, ka esmu dzīvniekmīle, tāpēc man piedāvāja gliemežus. Atteikt nevarēju un biju ieinteresēta, jo vietu viņi daudz neaizņem, un kāpēc gan lai man nebūtu arī kas eksotiskāks?” nosmej alūksniete un rāda omulīgi iekārtoto gliemežu stikla māju, kurā viens no tiem tobrīd nesteidzīgi grauž gurķi.

Brīnumainā atgriešanās

Mājdzīvnieku skaits gadu gaitā ir krietni audzis, bet viss sākās ar pirmo sunīti Čiepu. “Kad biju maza, ar mani uz ielas sadraudzējās maza suņu meitene – tipināja man līdzi, un es ļoti viņu gribēju ņemt līdzi, jo sapratu - dzīvajai radībai nav savu māju. Mammai lūdzos, lai ņemam suni pie sevis, bet saņēmu atteikumu,” atceras Vineta, un var jau saprast – nevar tā, piecu minūšu laikā, ļaut bērnam no ielas pieņemt dzīvnieku. Kad pienācis vakars, meitene slepus ienesusi sunīti istabā, aizvērusi durvis un devusies pie miera. Naktī mamma pamodusies no sunītes smilkstiem un vien pateikusi: “Vineta, lūdzu, izved savu suni ārā pastaigāt!” Tā nu sākusies šī skaistā draudzība starp Vinetu un Čiepu. Pēc gada gan pēkšņi atradušies Čiepas saimnieki un viņām nācies šķirties.