Vēlas palikt Alūksnē

Pagājuši divi gadi, kopš sācies karš Ukrainā un kopš pie mums dzīvo patvērumu Latvijā, Alūksnē radušie ukraiņi. Rasts ne tikai patvērums, bet arī darbs, izglītības iespējas bērniem, kā arī iespējas realizēt savu vaļasprieku.

Anna Dudnik ar ģimeni Alūksnē ieradās pirms diviem gadiem no Ukrainas pilsētas Izjumas. Tur viņa strādājusi skolā par direktora vietnieci mācību jautājumos. Alūksnē viņas mērķis bija pēc iespējas ātrāk nepieciešamajā līmenī apgūt valsts valodu, lai varētu pilnvērtīgi dzīvot un strādāt. Šogad Anna ieguvusi Valsts izglītības satura centra apliecību par latviešu valodas apguvi A1 līmenī un strādā par pārdevēju kafejnīcā “Pie Jāņkalniņa”.

Gatavo uz ugunskura

“Divus mēnešus pēc kara sākuma mēs pavadījām Izjumā, jo negribējām pamest mājas. Kad mūs citi aicināja doties prom, mēs nepiekritām. Tuvējās mājas apšaudīja, un dzirdējām bumbu sprādzienus. Mājās atslēdza elektrību, ūdeni un internetu. Ēst gatavojām uz ugunskura. Ilgi sēdējām pagrabā, lai būtu drošībā. Es, kā mamma, negribēju palikt šādā nedrošā vidē. Pienāca brīdis, kad sapratām, ka nekas nemainīsies un ir jāpieņem šāds lēmums doties prom,” stāsta A. Dudnik.

Anna uz Latviju atbrauca ar vīru Aleksandru un meitu Dariu. Tagad viņa atzīst, ka visbaisākais kara apstākļos ir baidīties par savu bērnu, jo tas ir viss, par ko māte spēj domāt, un no tā atkarīgi arī viņas lēmumi.