Stopētājas brīvības ceļojums

“Es negribu dzīvot, lai nonāktu galamērķī. Es gribu dzīvot ceļā,” saka Sanija Jansone no Jaunannas, kura šovasar devās stopēšanas ceļojumā un astoņu nedēļu laikā mēroja 10 000 kilometrus 80 mašīnās. Piedzīvoto viņa apkopojusi fotoizstādē “Jā, es zinu savu ceļu”, ko visu oktobri var apskatīt Jaunannas tautas nama mazajā zālē. Sanija ir drosmīga 22 gadus veca jauniete, kura uz dzīvi skatās pozitīvi, ir pārliecināta, ka cilvēki ir labi, un tic domu spēkam. Šis viņas skatījums palīdzēja ceļojuma laikā, un gūtā pieredze ir vienīgi pozitīva.
Nobrauktos 10 000 kilometrus Sanija dala četros etapos un neslēpj
- sākot ceļojumu, nezināja, kur tas noslēgsies. Visa sākums meklējams vēl pagājušā gada novembrī, kad kopā ar kursa biedreni Loretu Luīzi Lizbovsku no Rīgas “Erasmus+” projekta ietvaros no zviedru jaunietes uzzināja par iespēju Zviedrijā piedalīties brīvdabas lomu spēlē – piecas dienas dzīvot pasaku ciematā, iejūtoties kādā lomā. “Abām ar Loretu pirmā doma – uz Zviedriju dosimies stopējot, lai gan iepriekš tādas pieredzes nebija un neko daudz par to nezinājām. Mums bija vien laba sinerģija un pārliecība – lai vai kas, bet nonāksim galamērķī. Patiesībā, braucienam negatavojāmies, vien pajautājām padomus Loretas brālim, kurš bija stopējis no Latvijas uz Taizemi, un alūksnietim Rihardam Lācim, kurš arī ceļo šādā veidā. Tomēr jāatzīst, ka šādam ceļam sagatavoties nevar. Pienāca diena, kad jādodas ceļā, 9. jūlijs, un tikai pustrijos dienā mēs sākām krāmēt mantas, puspiecos izgājām no mājas, pa ceļam iegājām veikalā nopirkt ko ēdamu, jo nezinājām, kad būs mūsu nākamā ēdienreize, un tikai septiņos vakarā sākām stopēt. Es neieteiktu šāda veida ceļojuma pirmo dienu sākt vakarā, jo nekur tālu tikt nevar,” saka Sanija.