Roku rokā ar dzīvi, darbu un humoru

11. maijā skaistā un saulainā pavasara dienā savu dzimšanas dienu svinēja daudziem lopkopjiem un dzīvnieku mīļiem zināmais alūksnietis, bijušais veterinārārsts Dzintars Zellāns. “Savulaik domāju, ko tāds 72 gadus vecs večuks vēl iet jaunajiem palīgā mežā strādāt! Nākot pēc darba mājās, viņš tā arī bija apsēdies uz kāda celma atpūsties un aizmidzis mūža miegā. Man tagad ir 75, bet es pats vēl sev mežā malku varu sagādāt,” iesākot stāstu par dzīvē piedzīvoto, saka Dz. Zellāns. Jubilārs, lai arī kļuvis sirms, ir spēka pilns, optimistisks un arvien vēl daudz joko. Humora dzirksts caurstrāvo arī viņa stāstījumu, kad redakcijā tiekamies jubilejas priekšvakarā.

Dzintars Zellāns dzimis četru bērnu ģimenē Liepnas pagastā. Tagad no visiem četriem šai saulē palicis viņš vienīgais. Dzintara vecāki Jevgēnijs un Antoņina nebija kolhoznieki, bet strādāja meliorācijā. “Runā, ka represētajiem dzīvot pēc kara bija grūti. Tāpat tas bija arī tiem, kuri nebija kolhoznieki. Padomju vara interesējās un meklēja visādus iemeslus, kādēļ laucinieks nav iestājies kolhozā,” atceras Dz. Zellāns.
Vecvecāku tuvumā nebija, tādēļ bērni, kamēr vecāki darbā, gāja ganos, bet brīvajos brīžos dzīvoja savā vaļā. Māte vien bija pieteikusi uz upīti neiet, bet tas, ko vecāki liedza, kā jau visos laikos, vienmēr bija visaizraujošākais. Liepnas upē tolaik bija daudz zivju, bet mājās palicis maz dakšiņu, jo ar tām mazais Dzintars mēdza durt grunduļus. Visapkārt mājai bija plašas klāna pļavas, kas no “Bērziņiem” līdz pat Liepnai pavasarī pārplūda. Tad apkārtnē dzīvojošie bērni pa taisno, pa ledu gāja uz skolu.