Pedagoģija – cerība, aicinājums un liktenis

Šodien - Skolotāju diena un ilggadējā vēstures skolotāja Zaiga Ķauķe zina, ko nozīmē izlolot pedagoga sapni jau no savas bērnības. Viņa dalās atmiņās gan par savu pedagoģisko darbu, gan atminas interesantas detaļas saistībā ar kādu īpašu fenomenu – esperanto valodu. Un šis jau arī ir pedagoga galvenais uzdevums – būt skolotājam ar visu savu sirdi un dvēseli, kā arī radīt savos skolēnos neremdināmu vēlmi izzināt.

“Pati gan nāku no Tirzas, bet uz šo pusi mani atveda tas, ka pēc vidusskolas beigšanas stājos Latvijas Universitātes pedagogos, bet pirmajā gadā tur neiekļuvu. Tajā gadā arī tētis iekļuva autoavārijā un vēlējos ģimenei palīdzēt. Uzreiz sāku interesēties, kurā skolā es jau varu sākt strādāt, lai darītu to, kas man patīk un arī spētu atbalstīt ģimeni,” stāsta Zaiga. Gulbenes Izglītības nodaļā, jo toreiz Alūksne bijusi vēl piesaistīta Gulbenes novadam, viņai ieteikts doties uz Ziemeru pamatskolu, kurā trūka mazo klašu skolotājas. “Tā sāku strādāt un jau nākamajā gadā iestājos vēstures un filozofijas fakultātē neklātienē,” atceras Zaiga. Vispirms viņa skolā mācījusi krievu valodu, jo to bērnībā apguvusi izsūtījumā. Vēsturi mācīt Zaiga sāka pēc tam, kad Latvijas Universitātē jau mācījusies trešajā kursā. “21 gada vecumā sāku mācīt vēsturi Ziemeru pamatskolā un šajā izglītības iestādē esmu nostrādājusi vairākus gadu desmitus,” stāsta Zaiga.