Šīs vasaras atvaļinājums mani aizveda uz Liepāju, kur jau sen vēlējos nokļūt, lai nesteidzīgi gūtu priekšstatu, kā tā mainījusies gadu gaitā. Jo iepriekš vēju pilsētā būts vien deviņdesmitajos uz “Liepājas dzintaru”, kur, ja atmiņa neviļ, laurus plūca “Zodiaks” vai “Rebel”, savukārt vēl pāris reizes caurbraucot vai uz kādu semināru, ko grūti apvienot ar ekskursijām. Kaut arī liepājnieki saka - Liepāju nevar izstāstīt - Liepāju var tikai sajust, mēģināšu mazliet pastāstīt.
Tuvojoties Liepājai un pat vēl neredzot atklāto Baltijas jūru, ir sajūta, ka tā ir tepat blakus. Varbūt to pastiprina vējainais klimats, vai varbūt tas, ka pilsēta izveidojusies uz divu kilometru platas zemes strēles starp jūru un Liepājas ezeru, bet Liepājā jūras klātbūtni, šķiet, var sajust daudz vairāk nekā citās piekrastes pilsētās. Kurzemes jūrmalas pērle ir īsta paradoksu pilsēta, te pretmeti sastopami ik uz soļa. Iebraucot pilsētā no Ziemeļu fortu puses, šķiet, ka esi nokļuvis pagātnē ar padomju vaibstiem - aizaugušu mazdārziņu raibumu nomaina klaji daudzstāveņu pagalmi, bet tad jau viena pēc otras pavīd arī pa kādai arhitektūras pērlei - gan atjaunotai, gan tādai, kas vēl gaida savu atdzimšanu.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.