Novadniekam, māksliniekam Leo Koklem – 100

Leo Kokles mūžs aizsākās Jaunalūksnes pagastā, Visikumā. Leo Kokles vecāki dzīvoja mammas Martas brāļa Eduarda Kokles mājās, ko viņš bija ieguvis kā 1920. gadā apbalvotais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Saticība radu starpā bija laba, taču māte Marta Kokle un tēvs Teodors Platnieks -
Bikovs nebija ieguvuši savu zemi.

Ikviens aicināts apmeklēt mākslinieka Leo Kokles simtgadei veltītu pasākumu "Mīlot dzīvi un pasauli - mākslinieks ar savu rokrakstu", kas notiks 2024. gada 3. martā pulksten 13:00 Alūksnes novada muzejā.

Kad Leo Kokles vecāki dzīvoja Visikumā, pavisam maziņa bija nomirusi Martas un Teodora pirmdzimtā meita Nora, 1919. gada 13. novembrī piedzima otra meita Elza, bet dvīņu brāļi Leo un Imants pasaulē ieradās 1924. gada 3. martā. 1925. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur Valguma ielas nelielā namiņā Marta Kokle iekārtoja veļas mazgātavu. Diemžēl 1927. gada aprīlī, jau dzīvojot Rīgā, nomira Leo dvīņu brālis Imants un tā paša gada augustā māsiņa Elza.

Pēc viena Rīgā pavadītā gada Leo krita pa kāpnēm un guva mugurkaula traumu, kas veicināja smagu saslimšanu. Sekas bija neārstējama slimība – mugurkaula tuberkuloze – un sakropļots augums. Zēns līdz septiņu gadu vecumam pavadīja gultā, slimnīcās un sanatorijās. Leo bija neliela auguma, ar kuprīti uz muguras. Ar to arī sākās mātes Martas nemitīgās rūpes par dēlu, kuras nebeidzās pat tad, kad Leo bija jau sasniedzis pilngadību un kļuvis par mākslinieku. Māte Marta jau bērnībā zēnu pārliecināja: “Tu neesi kroplis, ja tev ir gudra un skaidra galva.”

1929. gadā ģimenē piedzima meita Aina. Vecāki darīja visu, lai bērniem dotu iespēju izpaust savus iespējamos talantus. Abi bērni mācījās spēlēt klavieres, Aina apmeklēja Operas baletskolu, bet arī viņai radās veselības sarežģījumi. Neraugoties uz rūpju pilno dzīvi, ģimenei bija arī pietiekami daudz jauku kopīgu brīžu, ko vecāki bērniem sagādāja. Bija ekskursijas pa Latviju, kuras organizēja tēva darba kolektīvs, bet mammas veļas mazgātavā bija istaba, kurā atzīmēja svētkus un svinēja jubilejas. Vienmēr bērniem mājās bija kāds dzīvnieks, par kuru rūpēties – kaķis vai suns.

“Bērnību atceros kā ļoti jauku, jautru un mīļu. Nekad brāli neizjutu kā vājāku, slimu, nevarīgu. Ap viņu vienmēr pulcējās draugi,” atmiņās rakstīja māsa Aina.