No sēkliņas līdz ābolam paša dārzā

Daudziem jau ābolu raža novākta, citi vēl steidz kastēs likt pēdējās rudens šķirnes, lai ziemā ir, ar ko mieloties. Alūksnieša Jāņa Mukstiņa ābeļu dārzā raža jau novākta, jo jaunās, paša selekcionētās ābelītes vēl daudz neražo, tādēļ viņam ir laiks padalīties ar zināšanām par dārzkopību. Jānis ir dārzkopis, kurš izglītību ieguvis Bulduru Dārzkopības vidusskolā, visu savu darba dzīvi bijis saistīts ar šo profesiju, bet seniora gados nodarbojas ar selekciju vien savā dārzā.

Darba gaitas, pēc Dārzkopības vidusskolas pabeigšanas Bulduros, tolaik puisi atveda atpakaļ uz dzimto pusi Alūksnē. Viņš sāka strādāt labi zināmajā Jaunannas dārzniecībā. Vēlāk viņu uzaicināja pievienoties Lauksaimniecības pārvaldes plašajam darba kolektīvam, bet, kad laiki mainījās, Jānis, Kārļa Ūbeļa mudināts, darbu turpināja viņa vadītajā Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā. Tālāk šofera gaitas J. Mukstiņu aizvedušas uz Alūksnes lauktehniku, taču darbs vienalga bija saistīts ar dārzkopību, dabas aizsardzību, lauksaimniecību. Savā darba dzīvē viņš iepazinis visu toreizējo Alūksnes rajonu, pabijis daudzās vietās Latvijā un toreizējā Padomju Savienībā, kur nekad nebūtu nokļuvis, ja strādātu vien par agronomu kādā no toreizējiem kolhoziem. “Piemēram, vai jūs zināt, kur atrodas vēl viens Skaņaiskalns ar gludā smilšakmens atsegumu? Jābrauc pāri Gaujai, jāpagriežas ceļā uz Vidagu, tad, šķērsojot tiltu pāri Palsas upei, pēc aptuveni 300 metriem ir absolūta Skaņākalna kopija, tikai mazāka,” atklāj J. Mukstiņš.