Mājsēde kā efekts, nevis defekts

Stingrie “Covid-19” ierobežojumi katram no mums liek būt ārpus ierastās un ērtās komforta zonas, taču tas nenozīmē, ka šis laiks jāpavada ciešanās. Ievērojot dažus pavisam vienkāršus noteikumus, mājsēde var būt kā efekts, nevis defekts. Kā padarīt būšanu mājās tīkamāku un kurus ikdienas darbus nepārtraukt, iesaka psihoterapeite Ingrīda Rateniece.

- Esmu cilvēkbērns, kurš piedzima 15 gadus pēc kara, un esmu uzaugusi dzirdot kara stāstus - kā cilvēkiem bija jāpamet mājas un jādodas bēgļu gaitās, uzlidojumos lopus dzina mežā un bērni ar stibu lopiem uzsita, lai tie neiemaurojas un tos neatņemtu. Esmu augusi, dzirdot briesmu stāstus, tādēļ palikt mājās četras nedēļas man neliekas briesmīgi. Ja šis ir mūsu laikmeta karš vai mēris, mēs to varam pavadīt pie televizora, gaismā, siltumā, paēduši un saņemot arī medicīnisko aprūpi. Jā, iepriekš varējām braukt, iet, darīt, kustēties, tagad esam zaudējuši komforta zonu. Protams, tās ir ciešanas, bet ja eksistenciāli paraugāmies uz situāciju no malas... varēja būt sliktāk. Pār mums nelido bumbvedēji, nespindz lodes, neēdam tikai reizi nedēļā kartupeļu mizu novārījumu, bet arī tad cilvēki izdzīvoja. Ir jāpaliek mierā, lai šis vīruss apstātos. Tas nav daudz prasīts - atteikties no dažām komforta lietām.