Krāsaina dzīve zaļajā virzienā

Paliec krāsains, nekļūsti pelēks! Ar šādiem ceļavārdiem pirms teju 34 gadiem toreizējā laikraksta “Malienas Ziņas” žurnāliste Daina Siņeļņikova lielajā dzīvē uz Rīgu no redakcijas pavadīja annenieti Māri Lielkalnu, kurš pēc vidusskolas beigšanas nepilnu gadu strādāja par reportieri. Šie vārdi nākuši no sirds un trāpījuši kā precīzi šauta bulta, jo palikuši Mārim atmiņā gadiem ilgi, arī vēl tagad, kad viņam jau nedaudz pāri 50. Tos viņš atceras un ikdienā patur prātā, kad ar ieinteresētību, rūpību un atbildību dara savu ikdienas darbu Rīgas Zooloģiskajā dārzā, apmeklētājiem, studentiem, žurnālistiem un televīzijas skatītājiem stāstot par Zoodārza iemītniekiem un viņu dzīvi tajā. Vēlējumu viņam izdevies īstenot, jo sarunās ar M. Lielkalnu, kurš neilgu laiku bija arī mans kolēģis redakcijā, vēl arvien jūtama viņa dzirkstošā humora pieskaņa un vienaldzīgu neatstāj sulīgā valoda.

Pagājušajā gadu tūkstotī, 1990. gada 20. oktobrī, annenieti Māri Lielkalnu toreizējā laikraksta “Malienas Ziņas” redakcijā tūlīt pēc toreizējās Alūksnes vidusskolas absolvēšanas darbā par reportieri uzaicināja redaktors Jānis Skopiņš. “Mēģināju iestāties, bet mani neuzņēma Latvijas Universitātē Bioloģijas fakultātē, tādēļ piekritu šim darba piedāvājumam. Atceros, ka pirmo rakstu laikrakstam biju sagatavojis par tēmu pret smēķēšanu. Tas nozīmēja, ka “klupu krāgā” pašam redaktoram, kurš arī bija smēķētājs, bet viņš neiebilda,” tagad atceras M. Lielkalns. Nākamajā gadā viņam tomēr izdevās iestāties augstskolā un, nostrādājis nepilnu gadu, 1991. gadā darbu redakcijā pārtrauca, meklējot jaunus izaicinājumus. Roka rakstīšanā nu bija iekustināta un arī studējot Māris publicēšanai nosūtīja pa kādam rakstam dažādiem izdevumiem, bet īpaši Latvijas vides aizsardzības kluba izdotajam žurnālam “Elpa”. “Iegadījās tā, ka toreizējais Rīgas Zoodārza Informācijas un izglītības nodaļas vadītājs Ingmārs Līdaka, kura pārziņā bija arī sadarbība ar presi, “Elpas” žurnālistei Anitai Danosai bija “žēlojies”, ka viņam labprāt noderētu kāds kolēģis informatīvajā un izglītības laukā. Anita ieteica man parunāties ar Ingmāru, ko arī izdarīju, un kopš tā laika esmu Zoodārzā,” stāsta M. Lielkalns. Nu jau aiztecējis daudz ūdeņu, un Māris saka, ka pēc sava darba stāža ir “iestājies privileģētajā Zoodārza darbinieku inventāra trīsdesmitgadnieku klubiņā”. Tomēr viņš nav viens no vecākajiem darbiniekiem, viņa kolēģi ir pat ar 46 gadu darba pieredzi šajā iestādē.