Jūlija Nakonečnaja: “Mēs nebaidāmies!”

Pagājušas jau divas nedēļas, kopš sadzīvojam ar skarbo patiesību, ka pavisam netālu, Ukrainā norisinās karš. Tā atbalsis atnāk arī līdz Alūksnei, jo mūsu pilsētā ir ne viena vien ģimene, kam radinieki, draugi, paziņas ierauti ierauti kara virpulī.
Ar Jūliju Nakonečnaju, kura ar dēliem - desmitgadīgo Bogdanu un sešgadīgo Nazaru uz laiku atbraukusi pie radiem uz Alūksni no Kagarlikas, tiekamies Alūksnes novada Sabiedrības centrā. Sasveicinoties un iepazīstoties, uzsmaidām viena otrai, pat mazliet pajokojam, taču sarunas laikā Jūlijas acīs visu laiku ir asaras. Jūtams, ka viņai ir grūti runāt par šajā laikā pārdzīvoto, un domās viņa ir prom Ukrainā, kur palika vīrs Vjačeslavs, vecāki, vīramāte Svetlana, citi radinieki un draugi.

Kad viņa stāsta par braucienu līdz Latvijai, kas bijis grūts gan fiziski, gan emocionāli, domās gribas to salīdzināt ar cilvēku stāstiem, kuri II Pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās, ar represēto likteņstāstiem, kuri 1941. un 1949. gadā mēroja tālo sāpju un ciešanu pilno ceļu uz Sibīriju. Grūti pieņemt, ka 21. gadsimtā notiek kas līdzīgs, ka cilvēkiem jāatstāj savas mājas, jāpiedzīvo kara šausmas. “Viss pasaulē atkārtojas,” pirms nedēļas intervijā sacīja novadnieks ģenerālis Kārlis Krēsliņš. Diemžēl nekur tālāk neesam tikuši arī 2022. gadā...