Gribētu to visu aizmirst

1941. gada 14. jūnija agrā rīta stundā mazo Viju pamodināja vārdi: “Celies, kucēn, augšā!” Tā negribējās celties, bet miegs, kurš iepriekš bija tik salds, pēkšņi bija kā ar roku atņemts...

Atceroties to rītu, arī tagad, pēc 80 gadiem, alūksnietei Vijai Kolai, kurai septembrī apritēs jau 89. dzīves gadskārta, acīs ir asaras, un viņa saka: “Es gribētu to visu aizmirst.” Taču nevar. Kad viņa negribēja celties, Vijai iespēra. Iespēra ar zābaku tik stipri, ka spēriena vieta sāp joprojām un rēta palikusi uz mūžu. Un arī to viņa nevar aizmirst, ka spērējs bija kaimiņš, latviešu puisis. Torīt Stāmerienā, kur viņa dzīvoja pie vecvecākiem, sākās ceļš uz Sibīriju, kur aizritēja sešpadsmit ar pus gadu no Vijas dzīves. Kad meiteni veda ārā no istabas, vecmamma gribēja dot līdzi drēbju sainīti, taču tas pats puisis viņai uzkliedza: “Liec nost savas panckas, neko viņai nevajadzēs!” Bet atmiņā uz mūžu palicis līdzi atnākušā krievu vīrieša sacītais: “Prigoģitsa.” (noderēs – no krievu val.).