Gadu mijā iedrošina riskēt

Santa Usāne ir socioloģe, kura nozarē strādā jau 15 gadus. Savu karjeru sāka vēl studiju gados kā telefonintervētāja. Vēlāk kļuva par intervētāju darba organizatori jeb asistenti, kam sekoja vēl citi paaugstinājumi dažādos tirgus izpētes uzņēmumos. Piemēram, projektu vadītāja, pētījumu vadītāja, kādā no uzņēmumiem viņa bija arī valdes locekle un strādāja kā biznesa attīstības vadītāja Baltijas reģionā. Izaugsme bija, tomēr kādā brīdī Santa saprata, ka viss nav tā, kā gribētos. “Nejutos īstajā vietā. Ar kolēģiem un vadību man bija ļoti labas attiecības, tas nebija iemesls atlūguma iesniegšanai. Darba vide bija patīkama, varēju augt un attīstīties, tomēr līdz galam nejutos labi lielā korporācijā un tur esošajā kultūrā. Darba un biznesa vidē ambīcijām ir jābūt – lai tiktu uz priekšu, ir jāgrib vairāk. Taču tas nedrīkst būt lecīgums, iedomība vai pārākuma sajūta. Bija vēlme izdarīt vairāk sevis dēļ un darīt pa savam,” atceras Santa.

Izvēle aiziet no darba sakrita ar vēl kādām pārmaiņām Santas dzīvē – pieteicās bērniņš. Tomēr notikumi privātajā dzīvē nebija tie, kuru dēļ pamest darbu. “Pēc dekrēta atvaļinājuma man bija iespēja atgriezties savā vietā un to arī izmantoju
- nostrādāju trīs mēnešus. Tomēr sajūtas nemainījās. Joprojām jutu, ka izvēle aiziet ir pareiza, tādēļ iesniedzu atlūgumu. Jā, aizgāju no laba amata vienā no pasaulē vadošajiem tirgus izpētes uzņēmumiem, bez zināma plāna, ko darīt tālāk. Vienmēr savus darba pienākumus esmu veikusi atbildīgi un ar patiesu interesi. Uzskatu, ka nevar strādāt tikai naudas dēļ vai tikai tāpēc, ka neko citu neprotu, darbs ir jāmīl. Savukārt nodarbojoties ar to, kas patīk, daudz kas arī izdodas. Jau kopš bērnības manī ir ieaudzināta liela darba mīlestība un atbildība. Vienmēr izdarīt tik labi, cik vien spēju. Tas nenozīmē, ka visam jābūt ideāli vai perfekti, bet pašai jāsajūt, ka esmu izdarījusi maksimumu. Manuprāt, mūsdienās nevaram nodalīt darba dzīvi no pārējās ikdienas – stingra līnija nav novelkama. Darbs ir daļa no manas dzīves,” saka Santa.