Dzejā pauž domas un sajūtas

Dzejolis netop vienā acumirklī, reizēm to mūrē kā sienu, pa vienam ķieģelim liekot klāt, saka Ilze Kaktiņa no Māriņkalna. Viņa ir sarakstījusi vairākus simtus dzejoļu, apkopojusi tos divās grāmatās un krāj dzeju vēl trešajai. Dzeja viņai ir veids, kā paust domas un sajūtas.
Pirmo dzejoli Ilze izdomāja skolas laikā, mācoties 6. klasē. “Tobrīd mācījāmies par dzeju, atskaņām, pantmēriem. Biju tik ļoti ietekmējusies, ka, dodoties mājās pa šauru taciņu, pavasarī, palu laikā, prātā ienāca manas pirmās vārsmas. Nekur četrrindi nepierakstīju, bet varu noskaitīt vēl šodien: pār dambi ūdens šļākdams pāri veļas, un ūdens straumes vēl jo lielākas tad ceļas,” deklamē Ilze. Pēc tam tapuši arī vairāki citi dzejolīši, kurus nav gan pierakstījusi. “Man tas nelikās nekas interesants un īpašs,” teic Ilze.
Dzeja viņas dzīvē ieņēmusi nozīmīgu lomu arī pēc skolas beigšanas. Diemžēl nesadzirdot gaidīto atzinību, rakstīšanas prieks nedaudz noplacis. “Jaunībā piedalījos jauno autoru pulciņā. “Oktobra Karogā” publicēja tikai divus manus dzejoļus. Pulciņa vadītājai Annai Celmiņai es nepatiku. Viņasprāt, dzeju varēja rakstīt inteliģence. Es biju vienkāršā darba darītāja, tādēļ neiederējos. Biju “melnais” strādnieks,” stāsta Ilze. Visu darba mūžu viņa ir bijusi uzticīga vienai – šofera profesijai, vadījusi kravas auto. “Jauno autoru pulciņu apmeklējām kopā ar Kornēliju Apškrūmu. Kas zina, vai viņas dzeju vērtētu šodien tik atzinīgi, ja vispirms tā nebūtu publicēta Valkas puses avīzē. Alūksne nedrīkstēja atpalikt, tādēļ arī publicēja. Es nezinu, kā toreiz izvērtēja, kurš ir spējīgs un kura dzeja ir vērtīga,” atceras Ilze. Nejūtoties pieņemta, Ilze pulciņu vairs nav apmeklējusi.