Kad 2000. gadā toreizējais ceļu policists Dzintars Eglītis sakravāja mantas un atstāja Alūksni, viņš domāja, ka uz Īriju dodas tikai uz laiku – nopelnīt, nostāties uz kājām, atgriezties. Taču laiks svešumā mēdz ritēt citādi. Viena sezona pārtapa gadā, gads – desmitgadē, un nemanot pagāja ceturtdaļgadsimts. 25 gadi, kuru laikā viņš izveidoja ģimeni ar trīs bērniem, smagi strādāja sēņu fermā, piedzīvoja kultūršoka brīžus, pacēlumus un kritumus, vadīja darbinieku komandu Dublinā, piedzima trīs bērni, taču sirds tomēr visu laiku vilka mājup.
Kad Dzintars ar sievu Aļonu šovasar atvēra savas mājas durvis Alūksnē, līdzi viņi atveda ne tikai čemodānus, bet visu dzīvi – pieredzi, rūdījumu, atmiņas, bērnu smieklus angļu un latviešu valodā un pat nedaudz Īrijas vēju. Taču atgriešanās ne vienmēr ir tik silta, kā cilvēks gadiem iztēlojies – Latvija sagaida ar drūmākām sejām, skarbāku ikdienu un pavisam citām prasībām. Kā ir sākt visu no nulles, kad esi kļuvis gan par īru ciemata savējo, gan joprojām saglabājis latvietību?
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.