Dieva žēlastībā izdzīvots laiks

ūnijs… Viss dabā zaļo un plaukst. Arī alūksniešu Klāras un Pētera Zālīšu mājas pagalmā pumpurus citu pēc cita ver tumšsarkanās peonijas, bet “sniega pika” jau zied visā krāšņumā. Taču 14. jūnijs Klāras Zālītes ģimenei pirms 81 gada bija melnā diena, jo viņas vecvecāku ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Pašas Klāras toreiz vēl nebija. Viņa piedzima tālu Ziemeļos 1946. gadā.

Klāra nesen atgriezusies no acu operācijas, tādēļ tveicīgajā dienā, lai sargātos no spožajiem saules stariem runājamies istabā. Uz galda albumi un viņa rāda ģimenes fotogrāfijas. “Lūk, mana Mediņu dzimta... Vectētiņš un vecā memmīte bija aizsargi, dzīvoja netālu no Skaistkalnes Bārbelē. Zemes bija diezgan daudz, kādi 52 hektāri, vecvectēvs Andrejs bija nopircis manam vectēvam Jānim māju. Tā viņus 1941. gadā saņēma. Ģimenē bija pieci bērni - mans krusttēvs Eduards - vecākais no viņiem, māsa Valērija bija apprecējusies, viņai jau bija sava ģimene. Mana memmīte tika izsūtīta un Brigitiņa, kura dzimusi 1928. gadā. Viņai būs 94 gadi, dzīvo Bojarkā pie Kijevas. Brālis Alfons mācījās tehnikumā, viņam padeva ziņu, lai mājās nebrauc un tā viņš palika Latvijā. Manējos savāca no “Salmiņu” mājām un aizveda uz Iecavas staciju,” stāsta K. Zālīte.