Deviņas skanīgas desmitgades

“90 gadi - tas ir daudz,” savas dzimšanas dienas priekšvakarā vaļsirdīgi atzīst kordiriģents un mūzikas pedagogs Jānis Kravalis, un ar viņam raksturīgo humoru piebilst - pats brīnoties par to, ka sasniedzis tik cienījamu vecumu.
Alūksnē viņš ir ienācējs, taču šeit iedzīvojies un kļuvis par savējo, kas vienmēr nebūt neizdodas tik viegli. Daudzie alūksnieši un novada iedzīvotāji, kuri mācījušies pie J. Kravaļa vai dziedājuši viņa vadītajos kolektīvos, ar mīlestību un pateicību atceras kopā pavadītos mirkļus.

“Esmu audzis lielā ģimenē, vecākiem bijām deviņi bērni - piecas māsas un četri brāļi. Tagad esam palikuši vairs tikai divi - es un māsa Lucija, kura ir trīs gadus jaunāka par mani. Laukos izdzīvošana bija grūta, un tie bērni, kuri pabeidza pamatskolu, uzreiz devās uz arodskolām. Kad sāka strādāt, palīdzēja jaunākajiem,” stāsta Jānis, kura bērnība aizritēja Balvu pusē Pērkonos.
Dzimtā viņš nav vienīgais ilgdzīvotājs. Vecākā māsa, kura tagad jau mūžībā, arī sasniegusi 90 gadu vecumu, mamma nodzīvojusi 91 gadu, tēvs - 84. Bērnībā, kā daudzi viņa vienaudži, gājis ganos, strādājis pie saimniekiem, no 13 gadu vecuma palīdzējis pļaut sienu, jo bija jānopelna ancuks skolai. Jau daudz vēlāk, kad iepazinās ar Ināru (dzīvesbiedre Ināra Kravale - red.), kļuva par galveno siena sagādnieku
- pļāvēju, krāvēju, vedēju viņas mammas lauku mājās, un pats pieļauj, ka lauku darbi norūdījuši un palīdzējuši stiprināt veselību.
Sākotnēji gribējis mācīties lauksaimniecības skolā Stāmerienā, bet nav uzņemts veselības dēļ. Māsa Marija, ģimenē saukta par Mārīti, kura bija trīs gadus vecāka par Jāni un tolaik dzīvoja Cēsīs, mudinājusi iet uz Cēsu mūzikas vidusskolu. “Man bija laba muzikālā dzirde, spēlēju vijoli, cītaru, bungas, Kravaļiem laukos bija pašiem savs orķestrītis. Ballītēs spēlēju vijoli, tādēļ izdomāju, ka varētu iestāties vijoles klasē. Māsa Cēsīs iznomāja instrumentu, es patrenējos. Aizgājām abi ar māsu uz skolu, mācību daļas vadītājs Mārtiņš Ozoliņš prasa: “Cik tev, Jāni, gadu?” Man bija 17 un izrādījos par vecu, lai apgūtu vijoļspēli, bet varēju iet vai nu uz pūtējiem vai diriģentiem, jo Balvos biju dziedājis korī,” savus pirmos soļus mūzikas izglītībā atceras diriģents.