Agita Bērziņa
“Nekad nevajag sevi celt augstāk par citiem amata vai statusa dēļ. Tas var būt īslaicīgi. Jādzīvo vienkārši un vienmēr jābūt cilvēcīgam,” saka bijusī Pededzes pagasta pārvaldes vadītāja Inta Ņikitina. Darbam pagastā viņa veltījusi 19 dzīves gadus, šobrīd pelnītā atpūtā lielu prieku sagādā tikšanās un kopīga darbošanās ar senioriem un dabas fotografēšana. Viņas fotogrāfijas jau varēja apskatīt divās izstādēs – turpat Pededzē un Mārkalnē.
Ar fotografēšanu Inta sāka aizrauties brīdī, kad beidza pildīt pagasta pārvaldes vadītājas pienākumus. Tas bija 2013. gadā. “Biju radusi būt saskarsmē ar cilvēkiem, tikties un runāties, bet vienā brīdī tā visa nebija. Sākumā bija grūti aprast ar to, ka neesmu vairs sabiedriskās dzīves virpulī. Smags dzīves trieciens bija arī vīra došanās viņsaulē. Tas viss vienā gadā. Mierinājumu meklēju dabā, nevis cilvēkos. Daudz devos pastaigāties un katrā no šīm pastaigām pamanīju kaut ko vērtīgu jeb interesantu. Tā kā vienmēr līdzi bija telefons, sāku fotografēt. Sākumā fotografēšana bija nejauša, bet tagad apzināti dodos atrast ko fotogrāfijas vērtu. Pati smejos, ka dodos sēņot, bet atgriežos ar pustukšu grozu, bet telefons pilns ar bildītēm,” stāsta Inta. Lai arī līdz šim visas fotogrāfijas uzņemtas ar telefonu, Inta apsver iespēju iegādāties fotoaparātu, lai bilžu kvalitāte būtu labāka. “Protams, reizēm kvalitāte pieviļ. Gatavojoties izstādei, dažas bildes nemaz nevarēja izdrukāt, jo bija neatbilstošas. Tomēr telefons vienmēr ir līdzi,” teic Inta.
Vēro pārmaiņas dabā
Iecienīta Intas pastaigu vieta ir vecais dzelzceļš, kas ved gan Intas mājām Pededzes pagastā. “Tā ir vieta, kur man patīk pastaigāties un katru reizi atrodu ko citu fotoattēla vērtu. Tur esmu bildējusi visos gadalaikos – ziemā, pavasarī, vasarā un rudenī. Daba ir skaista, tikai jāgrib to saskatīt. Patīk vērot, kā tā mainās, ” norāda Inta. Viņa fotografē visu, kas tobrīd iepatīkas. “Maz ir putnu fotogrāfiju, vairāk –
dabas skatu un ainavu, vecu celmu, dažādu sēņu fotogrāfijas. Patīk fotografēt saulrietus un saullēktus. Arī skariņu, kas tīrumā līgojas vējā. Esmu lasījusi vērtīgu atziņu, ka nav labāka psihologa par dabu, kas gan uzklausīs, gan rētas sadziedēs, un galvenais – nevienam neko nestāstīs,” teic Inta. Diemžēl reizēm cilvēki dabai dara pāri, un arī Inta savās pastaigās novērojusi nesakoptas vietas. “Man ir fotogrāfija, kurā redzams, ka koks kādreiz bijis apjozts ar ķēdi. Ķēde nav noņemta un ieaugusi koka stumbrā. Pēc mežizstrādes paliek turpat nomestas troses. Svaigi nomestu atkritumu nav, pa kādai pudelei vai maisiņam vien, bet ir vieta, kur senāk masveidā vesti atkritumi. Šobrīd viss jau apaudzis ar sūnu. Kādreiz teritorijā ap robežu arī bija diezgan daudz atkritumu,” norāda viņa.
Darbojas senioru pulciņā
Jau desmit gadus Pededzē darbojas pensionāru pulciņš, ko izveidoja tobrīd bibliotēkas vadītāja Antoņina Girs. “Viņa vienmēr izdomāja, kādus jaunus rokdarbus visi kopā varam apgūt. Laiks pēc aiziešanas no darba un vīra zaudēšanas bija grūts, gribēju būt starp tiem, kuri darbojas, tādēļ iesaistījos pensionāru klubiņā. Kovida laikā tikties nevarējām, tobrīd arī Antoņina izlēma, ka vairs nebūs bibliotekāre un nevadīs senioru pulciņu. Palikām kā putniņi, kas izmesti no ligzdas. Nebija, kas mūs nodarbina. Šobrīd aktivitātes pensionāriem uzņēmies organizēt tautas nams, piedalāmies visur, kur vien varam. Vakar, piemēram, bija audumu maisiņu šūšanas nodarbība. Ir jau tā, ka pirksti vairs nav tik veikli. Izdomāt var visu ko, bet smalki darbiņi nepadodas,” norāda Inta un teic, ka seniori Pededzē jūtas labi, par dzīvi nesūdzas. Grūtāk esot tiem, kuri no mājas ārā netiek, piemēram, nav sava transporta. Labprāt piedalītos, bet nav iespējas nokļūt. “Protams, no paša cilvēka ir atkarīgs, kā viņš grib justies. Ja negribi iziet no mājas, otrs ietekmēt to nevar,” teic Inta.
Sāp skolas slēgšana
Pededziešiem gan ļoti sāp Pededzes skolas slēgšana. “Skola Pededzē ir vienmēr bijusi, tādēļ slēgšanu nevaru pieņemt. Un arī seniori, kuri tur mācījās, to nevar aptvert. Skolas ēka ir tukša, skumji braukt garām. Bērnu un dzīvības nav. Ir tikai klusums. Ļoti labi saprotu, ka pagasta vadība šo lēmumu nevarēja ietekmēt. Cilvēku pagastā ir maz, jaunu ģimeņu nav. Tāda ir reālā situācija. Vai skolas ēkai radīs citu pielietojumu, man nav informācijas. Varbūt tur var veidot dzīvokļus vai izmitināt ukraiņus, taču ko viņi te darīs. Nav darba iespēju. Bez darba nebūs naudas un bez tās izdzīvot nevar. Man nav ideju, kā situāciju mainīt,” secina Inta.
Arī par pagastu pārvaldes modeļa maiņu Pededzes pusē nav priecīgi. “Cilvēkos ir sašutums un neizpratne – kas tagad būs, kur ies un prasīs. Jā, to saprot, ka pakalpojumi paliek uz vietas, bet iztrūks cilvēcīgā. Iedzīvotājs pie pagasta vadītāja jeb priekšnieka ne vienmēr nāca risināt problēmas, bet cilvēcīgi parunāties. Saprotu, ka izdevumi lieli, bet cilvēku maz, tādēļ jādzīvo kā ir. Nekad gan nav tā, ka pagastā neviena nav. Visos gadījumos palīdz bibliotekāre, jo Pededzē ir viens no vienotajiem klientu apkalpošanas centriem. Vienmēr palīdzēs un meklēs risinājumu,” pauž pārliecību Inta.
Kas būs tālāk?
Lai arī Inta ir optimiste un neļaujas pesimistiskām domām, tās tik un tā piezogas. “Reizēm es domāju, kas vispār būs tālāk? Paliek skumji, kad sāc domāt, kāds Pededzes pagasts varētu būt pēc desmit vai divdesmit gadiem. Tukšums. Kad šo pārrunāju ar kaimiņu, viņš man atbild, ka nevajag gaidīt tik ilgi, jau pēc pieciem gadiem nekā vairs nebūs. Vai tiešām…? Nekad arī neticēju, ka slēgs skolu. Biju pārliecināta, ka pierobežā tā vienmēr būs. Skolas slēgšana manī kaut ko salauza,” teic viņa.
Sarunas noslēgumā Inta atzīst, ka viņai ļoti patika būt pagasta vadītājai. 19 gadu laikā bijis daudz prieka un gandarījuma brīžu. “Visu darīju pēc labākās sirdsapziņas, patika strādāt ar cilvēkiem. Protams, cilvēkos nekad nav vienprātības par to, ko lemj deputāti. Piemēram, manā laikā bija pretestība lēmumam atjaunot estrādi. Labs darbs, ko daži nevēlējās. Visiem nekad labs nebūsi,” teic Inta. Visiem viņa vēl viedus vārdus. “Nesteidzies, esi mierīgs! Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Dzīve ir gudrāka par mums, un katrai lietai ir savs laiks,” teic Inta.
Reklāma